Vai vairāk video ar kaķiem ir valsts iestāžu sociālo mediju satura nākotne?
Cilvēkresursu šķērslis. Pirmais jautājums, kas jāuzdod - kas ar to nodarbosies, vai mums ir cilvēks, kurš vismaz 2 stundas dienā var veltīt aktivitātēm sociālajos medijos? Jauki, ka direktors vai nodaļas vadītājs "grib kaut ko darīt feisbukā", bet uzreiz ir jāprasa pretī - kas to darīs? Ja ir pieņemts lēmums būt aktīviem - vai mēs varam pieņemt, ka pēc 3 mēnešiem viņa slodze palielināsies un pēc gada vai diviem būs nepieciešams pilnas slodzes sociālo mediju kontu uzturētājs?
Neelastīgas darba vides šķērslis. Jāņem vērā, ka vienā brīdī tas kļūst par diennakts darbu, jo troļļi neguļ. Valsts pārvaldē ir ļoti neelastīga attieksme pret elastīgu darba laiku, kamēr sociālo mediju kontu uzturēšana nozīmē, ka darbiniekam vienmēr būtu jāstrādā arī ārpus darba laika. Sociālajos medijos ir jāinvestē laiks. Lielākoties sociālo mediju kontu pārraudzītājiem aplikācijas ir uz telefona, lai visu laiku sekotu līdzi tam, kas notiek. Tas ievērojami apdraud personiskās dzīves/darba balansu un ir īsais ceļš uz izdegšanu.
Hierarhijas šķērslis. Kas pieņems lēmumu par tvītu? Valsts pārvalde ir slavena ar birokrātisku pieeju un tas ne vienmēr ir nepamatoti. Tomēr vai tad, ja katrs feisbuka posts tiek diskutēts nedēļu un tam jāiziet apstiprinājums četros līmeņos, kāds vispār gribēs ar to nodarboties, būt radošs? Kāda ir organizācijas attieksme pret kļūdām? Ja darbinieks zina, ka drīkst kļūdīties, kļūdas labot un mācīties no tām, viņš būs vairāk gatavs būt proaktīvs sociālajos medijos. Jo labs saturs sociālajos medijos ir drosmīgs, bet tu nevari būt reizē gan bailīgs, gan drosmīgs. Sociālo mediju cilvēkam ir jābauda pilnīga vadības uzticība.
Negatavība tam, ka komunikācija kļūst horizontāla. Tas nozīmē, ka nākotnē būs arvien vairāk krīzes situāciju, kad lēmums par atbildi būs jāpieņem cilvēkam, kuram ir pieeja organizācijas facebook vai twitter kontam. Viņam ir jābūt ar tiešu pieeju pie vadības, autoritāti un zināšanām, kā atbildēt krīzes situācijā. Viņam ir jābūt pirmajam, kas zina, kas notiek organizācijā. Jo sliktākais, kas var notikt, ir klusēšana.
Satura trūkums. Lai gan katros kursos jūs dzirdēsiet, ka jārada arī pēc iespējas 'fun' saturs, reti kura valsts iestāde tam ir gatava šogad un nākamajos piecos gados. Tomēr man šķiet, ka tas, ka organizācija nevar atrast, kā izmantot biroja kaķus savā komunikācijā, nenozīmē, ka sociālajiem medijiem jāatmet ar roku. Ik pa laikam var atrast kādu personisku ziņu - kaut vai kolēģa apsveikšanai dzimšanas dienā. To, cik vēl tāls ceļš ejams, simbolizē šis attēls:
Patiesībā valsts pārvaldes iestādēm visdrīzāk ir ļoti daudz informācijas, ar kuru dalīties, tomēr ir bailes to izplatīt - ir nepieciešama zaļā gaisma no vadības vairākos līmeņos. Turklāt, ļoti bieži komunikācijas nodaļa darbojas atrauti no pārējām nodaļām un komunikatori tiek uzskatīti drīzāk par apgrūtinājumu, nevis vadības funkciju. Tādēļ diemžēl es vēl joprojām turpinu saņemt preses relīzes, kas man ziņo par to, ka viens ministrs ir bijis ciemos pie kāda cita ministra, un sociālos medijus savukārt pārpludina fotogrāfijas ar sarokošanos. Tā ir droša komunikācija, bet tas nav atbilstoši mūsdienu prasībām.
Tomēr droša un vienlaikus moderna komunikācija arī ir - reaģēt uz sūdzībām sociālajos medijos (turklāt, cieņpilni), izglītot cilvēkus, prasīt viņiem viedokli. Bet tas nozīmē arī to, ka organizācijai ir jābūt ar patiesu interesi iesaistīt sabiedrību un gatavai skaidrot savus lēmumus vai attiecīgās jomas likumdošanu. Tas nav lēmums, kuru var notēlot cilvēks, kas raksta tvītus. Tas ir augstākā līmeņa lēmums.
Sarunāties -tas skan daudz skaistāk nekā patiesībā. Lai gan attiecību veidošana ar cilvēkiem ir ļoti nozīmīgs faktors, ir ļoti sarežģīti iesaistīties sarunās kā valsts pārvaldes iestādei. Uzņēmumi var atļauties tādu familiaritātes līmeni, kura var pilnībā degradēt valsts iestādes tēlu. Vai mums ir jāatbild uz visiem jautājumiem, arī tiem, kur tiek atgādināts, ka visi ir zagļi un laupītāji? Kā ir ar linku licējiem komentāros? Un tiem, kas naktī sūta ziņas, kur lūdz palīdzību, kas nav iestādes atbildībā? Piemēram, reiz PROVIDUS vēl pirms sociālo mediju laikmetā saņēmu vēstuli no cietumnieka, kas lūdza atrisināt, ka viņa kameras biedrs pārāk skaļi lasot. Vēl kāds bija atsūtījis laimes formulu un prasīja steidzamu atbalstu. Sociālie mediji paver durvis šiem cilvēkiem. Tā rezultātā teorētiski tas izklausās skaisti - sarunāties ar cilvēkiem, bet beigās nereti tu tiec ierauts diskusijās par to, vai zeme ir plakana.
Laba komunikācija sociālajos medijos maksā naudu. Tas nenozīmē miljonus, bet tas nozīmē ieguldījumus. Un valsts iestādēs atrast naudu sociālo mediju analītikai, attēlu iegādei, facebook reklāmām un tamlīdzīgiem pakalpojumiem var būt sarežģīti. Sabiedrībai ir jāzina, ka līdzekļi mārketingam tiek tērēti sabiedrības labā, nevis lai gūtu politisku ietekmi.
Un visbeidzot - video. Jā, algoritmi prasa taisīt vairāk video. Bet - video ir viens no laikietilpīgākajiem satura veidiem, kuru var radīt. Foto plus teksts ir daudz vieglāk. Dažiem vieglāk būs viedokļraksts vai infografika, kas sagatavota infogram. Īpaši dārgi video maksā, ja to nākas pasūtīt aģentūrā vai pie kāda frīlansera. Jo video tehniski uzfilmēt un ielikt sociālajos medijos patiešām šķiet tik viegli. Tomēr reti kurš saprot, ka video uzfilmēšana ar telefonu ir viens no vairākiem soļiem, pirms video nonāk sociālajos medijos. Ir nepieciešams izdomāt kadru plānu, sarunāt interviju/as, nodrošināt kvalitatīvu skaņas ierakstu, vairākas reizes pārrakstīt video, jo cilvēki pārsakās, tad adobe vismaz minimāli apstrādāt un salikt visu kopā, uzlikt titrus, sākumu un beigas. Var ik pa laikam paļauties uz providenci un taisīt ātrus FB live, bet es jums labāk nestāstīšu par to reizi, kad konferences FB live laikā sākās ugunsgrēka trauksme un kādu laiku cilvēki domāja, ka ir nodegusi parlamenta ēka.
Grūtākais ir tas, ka lielākā daļa valsts pārvaldes nepolitisko sociālo mediju ir labākajā gadījumā tikuši līdz raidīšanas līmenim vai pasīvai eksistencei. Kas patiesībā nav slikti. Tomēr sociālo mediju vide mainās ļoti ātri, tai skaitā algoritmi. Un šī ir vide, kas ļoti lēni adaptējas pārmaiņām. Pašlaik izskatās, ka ir vērts investēt video, bet pēdējā laika notikumi saistībā ar lielajiem datiem un Facebook var nozīmēt, ka ir vērts atgriezties pie viedokļrakstu rakstīšanas respektablos, uzticamos medijos.