Kur birojā nolikt kafijas automātu?

Ir pagājušas pāris nedēļas, kopš rīkojām pasākumu "Public and Private Storytelling: The Future of Strategic Communications" un gribēju atzīmē vienu lietu, kas man jo īpaši aizķērās sarunās ar dalībniekiem.

Tā ir saistīta ar diskusiju par iekšējo komunikāciju un to, cik ļoti cilvēkus, jo īpaši no valsts institūcijām, šī tēma uzrunāja. Mēs tik daudz runājam par stratēģiskās komunikācijas nozīmi, tomēr tas vienmēr ir par to, kā komunicēt uz āru - ar sabiedrību, ar citām valstīm, stāstot vienotu mūsu valsts stāstu. Protams, tas ir nozīmīgi. Bet kā paliek ar iekšējo komunikāciju? Kādu stāstu valsts pārdod saviem darbiniekiem? Man šķiet, tas ir tikpat nozīmīgi, kā atrast stratēģiskās komunikācijas rīkus, kā cīnīties pret Krievijas propagandu.

Cilvēkiem, kas strādā valsts institūcijās, lielākoties ir ļoti zema motivācija uz pārmaiņām un viņi jūtas akūti nenovērtēti. Akūti - tas nozīmē, ka viņu radošums un drosme uz pārmaiņām ir nīcināts ilgstoši un pārliecinoši. Un ir grūti pateikt, kurš tad vainīgs. Administratīvā līmeņa vadība? Politiskā līmeņa vadība? Paši cilvēki? Sistēma? 

Kamēr privātajā sektorā runā par to, kā piesaistīt jaunus darbiniekus, kā noturēt esošos, kā veidot radošu un vienlīdzīgu darba vidi, aizejot pat līdz diskusijām par to, kur labāk nolikt kafijas automātu, lai veicinātu sadarbību starp nodaļām, valsts pārvaldes kontekstā mēs runājam tikai par algu jautājumu kā vienīgo motivatoru.

Bet algu pieaugums ir tikai viens no veidiem, kā motivēt cilvēkus. Turklāt, bez citiem faktoriem tas nedarbosies. Jo īpaši tas attiecas uz millenials, kas vēlas redzēt savā darbā jēgu, iespēju izaugsmei un iespēju realizēt savas ieceres. Millenials ir gatavi strādāt par mazāku samaksu, ja tic, ka darbam ir jēga. 

Protams, ir valstis un ir institūcijas, kurās arī valsts pārvaldes darbinieki drīkst sapņot par strādāšanu no mājām, par elastīgāku darba laika sākumu vai beigām un tamlīdzīgi, tomēr tas ir mazākums. Nozīme šeit būtu diskusijai par darba vidi un to, cik maz ir darbavietu, kur privātās dzīves un darba balanss tiek uzskatīts par svarīgu faktoru, lai veidotu garīgi un fiziski veselus darbiniekus, kas strādā produktīvi. Piemēram, Dānijā cilvēki strādā mazāk, velta dzīvei ārpus darba vairāk laika un ir gan laimīgāki, gan produktīvi.

Nemaz nerunāsim par hierarhiju (hierarhija vs tīkls), kuras ietvaros valsts pārvaldes darbiniekiem ir jāstrādā - ļoti bieži viņu idejas tiek pasniegtas kā priekšnieku idejas, bet kļūdas gan paliek viņiem pašiem. Ne velti valsts pārvaldes sistēmā strādājošajiem viens no mīļākajiem teicieniem ir: "Iniciatīva ir sodāma". Visi pasmejas, bet patiesībā tas nav nekāds joks. Un tas ir ne tikai par priekšniekiem, bet arī par to, cik lielā mērā vienas institūcijas ietvaros cilvēki varētu sadarboties, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Vai tad, ja tev ir ideja, kā organizācijā uzlabot procesu X, tu spēsi saprast, kas ir citi darbinieki citās nodaļās, kas varētu tev palīdzēt un kurus interesētu šīs pārmaiņas veidošana? Vai nodaļu priekšnieki tam piekristu? Vai Jums ļautu veltīt kādu daļu sava darba laika, lai pamēģinātu šo atrisināt? 

Iedomāsimies, ka valsts institūcija, piemēram, PMLP, rīko hakatonu, kurā darbinieki izdomā, kā optimizēt procesus, ko jaunu var izdarīt un kopā strādā pie šīm idejām? Un pēc tam ar vadības atbalstu realizē labākās no tām? Grūti šo iedomāties.

Tā kā millenials tik nozīmīgi ir darīt jēgpilnu darbu, tieši valsts pārvalde teorētiski varētu būt īstā vieta, kur darboties. Tomēr šī vide daudziem šķiet tik ļoti nemotivējoša un radošumu iznīcinoša, ka daudzi pat neiedomājas sevi strādājam valsts institūcijā.

Mainoties paaudzēm, valsts pārvaldei ir jāsāk cīnīties par personālu, un tas nenāksies viegli. Cilvēki novērtē tādus faktorus kā iespēju strādāt no mājām vai elastīgu darba laiku un jaukas telpas un galu galā - bezmaksas kafiju. Stabilu vidi, kas nemainās tad, kad notikušas kārtējās vēlēšanas. Vidi, kurā tavi priekšnieki ir nevis ielikti tur 'pa partijas līniju' vai dzīvojuši tur jau kopš 'tu vēl staigāji pamperos', bet gan tur nokļuvuši, jo patiešām ir labākie un profesionālākie.

Un vislielākais jautājums ir par to, kuras institūcijas to spētu dot un vai sabiedrība būtu gatava tam, ka arī valsts institūciju darbiniekiem ir tiesības uz darba vidi, kas ceļ, nevis gremdē. 

****

Viens raksts, kas šajā kontekstā mani uzrunāja, ir par to, kad tad birojos notiek darbs. Raksts balstās pētījumā, kuru veica Redboth, projektu vadības programmatūras uzņēmums. Lūk, galvenie secinājumi:

• Mūsu produktīvākais laiks ir 11 no rīta, kad tiek izpildīta lielākā daļa uzdevumu
• Pēc pusdienām mūsu produktivitāte samazinās un pilnībā izzūd pēc četriem
• Visproduktīvākā nedēļas diena ir pirmdiena
• Visneproduktīvākie kļūstam nedēļas beigās, savukārt brīvdienās nespējam izdarīt neko īpaši produktīvu
• Visproduktīvākais mēnesis - Oktobris, un visneproduktīvākais - Janvāris
• Kopumā rudens ir visproduktīvākais gadalaiks

****

Nav komentāru

Komentēt