Vēlēšanas ir mirušas. Ko darīt? 3.daļa

2007. gadā PROVIDUS nolēma iesaistīties ambiciozā deliberatīvās demokrātijas projektā – tā uzdevums bija atlasīt reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju grupu, kas kopīgi diskutētu par Eiropas nākotni un nonāktu līdz ieteikumiem. Šādas diskusijas notiktu visās ES dalībvalstīs un katras valsts pārstāvis pēc tam dotos uz lielajām debatēm, kur kopīgi tiktu izstrādāts gala dokuments. Projekta nosaukums - “Eiropas pilsoņu debates”. Eiropas pilsoņu debates organizēja neatkarīgu fondu un nevalstisko organizāciju konsorcijs Beļģijas karaļa Boduēna fonda (King Baudoiun Foundation) vadībā, tās līdzfinansēja Eiropas Komisija. Katrā no ES dalībvalstīm, arī Latvijā, sanāca kopā reprezentatīva sabiedrības kopa, kopā ap 200 cilvēkiem un izstrādāja savus ieteikumus[1].

Šādi deliberatīvi projekti Eiropā un visā pasaulē ir bijuši aktuāli jau kopš 1980tajiem gadiem un ticība deliberatīvajai demokrātijai nav zudusi[2]. Īpaši bieži šī metode tiek izmantota pilsētplānošanā. Jāatzīmē, ka šādi projekti nemaksās lēti un, jo lielāka ir valsts, jo tie būs dārgāki, jo atšķirsies cilvēku kopums, kas jāsavāc, lai to uzskatītu par reprezentatīvu. Atlasei ir jābūt nejaušai un ir nepieciešams ne tikai atrast cilvēkus (ja 2007. gadā mēs varējām izlīdzēties ar telefongrāmatām, tad šodien tas vairs nebūs iespējams), bet arī samaksāt viņu transporta un uzturēšanās izdevumus. Daudzi cilvēki nespēj noticēt, ka šis nav krāpniecības gadījums un ka kādu patiešām interesē viņa viedoklis.

Interesantais ar deliberatīvajām metodēm ir tas, ka cilvēki, kas nav “eksperti”, var sanākt kopā un nonākt līdz jēgpilniem, racionāliem un kvalitatīviem risinājumiem. Tomēr, ar to vien nepietiek. Jautājums ir par to, vai šie ieteikumi reāli ietekmē politikas lēmumus. Jo viena lieta ir dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi tiek sadzirdēti, tomēr tam nebūs jēgas, ja tas kļūs par kārtējo papīru kādā atvilktnē.

Piemēram, Kanādā deliberatīvā veidā tika izstrādātas izmaiņas vēlēšanu likumā, tomēr tās netika apstiprinātas referendumā vēlāk.[3] Iemesli tam var būt dažādi. Šādi pilsoņu forumi ir īslaicīgas institūcijas ar limitētu mandātu un līdz ar to viņu viedoklim ir mazāks svars, nekā politiķu viedoklim. Politisko partiju gadījumā savukārt ir liela interese diskreditēt šos lēmumus kā nekompetentus. Mediji savukārt reti kad ir ieinteresēti vai ir pat negatīvi noskaņoti pret šādām pilsoņu iniciatīvām. Arī pati sabiedrība kopumā neuzticas “parastiem cilvēkiem” un viņu viedokļiem. Politiķi neuzskata, ka iedzīvotāji ir pietiekoši zinoši un izglītoti, lai pieņemtu lēmumu. Mediji domā līdzīgi.

Turklāt, ja politiskais process ir aizraujošs mediju atspoguļojumam, deliberatīvais process ir garlaicīgs un ilgs. Vairākas dienas “parasti cilvēki”, no kuriem lielākā daļa nav raduši runāt medijos, sēž pie galdiem, runā un līmē post-it lapiņas uz balta papīra loksnēm. Nekādas drāmas un vajag ļoti censties, lai no tā izveidotu stāstu. Lielbritānijā 4.kanāls jau pēc dažām epizodēm slēdza realitātes šovu “Tautas Parlaments”, kurā cilvēki diskutēja par strīdīgiem jautājumiem un kuru vadīja metodes ieviesējs Džeimss Fiškins (James Fishkin) (104) Tas jums nav Real Housewifes of Hollywood.

Ļoti daudzi pētnieki uzskata, ka tieši referendumi ir veids, kā glābt demokrātiju. Latvijā ir radusies ideja ielikt “tautas rokās” arī prezidenta ievēlēšanu. Referendumi ir populāri daudzviet – Lielbritānijas sabiedrība lēma par izstāšanos no ES un Maria Le Pena solīja līdzīgu referendumu arī Francijā, ja tiktu ievēlēta, ne tik sen notika arī referendumi par Skotijas un Katalonijas atdalīšanos. 

Cits risinājums ir izvēlēties tautas pārstāvju izlozes kārtībā. Dažādās valstīs, kur šis jau tiek plānots, ir dažādas idejas par to, kā to realizēt, lai sistēma darbotos. Tā ir ideja par nejaušā izlasē ieceltu parlamentu vai atsevišķu lēmējorgānu – tas nozīmē, ka tas būtu gan leģitīms, gan efektīvs, jo nebūtu atkarīgs no ekonomiskās vai politiskās elites interesēm. Cilvēki tiktu ievēlēti uz vienu termiņu un šajā laikā viņiem tiktu saglabāts ienākumu līmenis (lai nodrošinātu, ka procesā piedalās turīgākie) vai arī maksāta darba alga (lai nodrošinātu, ka nabadzīgākie var piedalīties). Lai gan pieejas ir dažādas, tās raksturo vairākas līdzības. Pirmkārt, darbs šajā institūcijā ilgtu vairākus gadus, otrkārt, cilvēki par to saņemtu labu samaksu, treškārt, tiktu nodrošināta palīdzība no ekspertu puses, lai cilvēki būtu informēti par lēmumiem, kurus pieņems.

Protams, arī šī pieeja ir problemātiska nevis no leģitimitātes, bet tieši no efektivitātes viedokļa. Nav garantijas, ka cilvēki patiešām izvēlētos pamest savu darbu un dzīvi, lai kalpotu šādā institūcijā. Nav garantijas, ka viņi būtu motivēti pieņemt labākos lēmumus un nav arī garantijas, ka viņi nebūtu pakļauti korupcijai.

Risinājumu savā grāmatā “Against elections” dod Deivids fon Reibruks (David van Reybrouck), balstot to Terila Bouriciusa (Terrill Bouricius) idejās.

Pirmkārt, šādai institūcijai būtu jāsastāv no vismaz sešām dažādām apakšinstitūcijām, lai samierinātu konfliktējošas intereses. No vienas puses, ir jānodrošina plaša reprezentācija, bet no otras puses, efektīvāk ir strādāt mazās grupās. No vienas puses, ir jānodrošina rotācija, bet no otras puses, ilgāka līdzdalība nodrošina plašākas zināšanas. No vienas puses, jāļauj piedalīties ikvienam, bet no otras puses, tas nozīmē, ka vislielāko interesi izrādīs tie,  kas ir izglītoti. Un, visbeidzot, katrā grupā atradīsies cilvēki, kuriem ir lielāka ietekme un kas var demokrātisku procesu pārvērst autokrātiskā.

Lūk, ko viņš piedāvā:

1.LĪMENIS. IDEJU KOMITEJA

Funkcija: sastāda dienaskārtību, izvēlas likumus, kas būtu jāpieņem, bet neizstrādā tos

Lielums: 150-400 cilvēku

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 2 gadi, bez pagarinājuma

Apmaksa: alga

2. LĪMENIS. INTEREŠU KOMITEJA.

Funkcija: no izvēlētajām likumu tēmām izstrādā likumprojektus. Piemēram, ja likums ir par transporta organizāciju, tad interešu panelī piedalītos dažādi aktīvisti, transporta eksperti, u.t.t.

Lielums: 12 cilvēku panelī, paneļu daudzums neierobežots

Sastāvs: brīvprātīgie piesakās paši

Rotācija: paneļa darbībai ir noteikts beigu datums

Apmaksa: nav

3. LĪMENIS. IZVĒRTĒŠANAS KOMITEJA.

Funkcija: Izvērtē interešu komitejas sagatavos likumprojektus, darbojas līdzīgi parlamentārajām komisijām, katra darbojas kādā noteiktā atbildīgas jomā (transports, vide, nodokļu politika u.t.t)

Lielums: 150, sadalīti atsevišķos paneļos

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem, nevar izvēlēties paneli, kurā darboties

Rotācija: 3 gadi, bez pagarinājuma

Apmaksa: alga un apmācības

4. LĪMENIS. BALSOŠANA.

Funkcija: balsošana par likumu slēgtā balsojumā pēc publiskām likumprojektu prezentācijām. Lai nodrošinātu neitralitāti, projektu prezentē neitrāla persona, kas nav piedalījusies procesā.

Lielums: 400, plenārsēde

Sastāvs: nejauši izvēlēts no visas sabiedrības, piedalīšanās ir obligāta

Apmaksa: maksā par balsošanas dienu, sedz transporta izdevumus

4. LĪMENIS. PROCESA KOMITEJA.

Funkcija: lemj par to, kā darbojas deliberatīvā metode.

Lielums: 50

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 3 gadi

Apmaksa: alga

4. LĪMENIS. PĀRRAUDZĪBAS KOMITEJA.

Funkcija: regulē likumdošanas procesu un risina problēmas, kas saistītas ar ieviešanu

Lielums: 20

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 3 gadi

Apmaksa: alga

Šāda pieeja ir radikāla tieši tādēļ, ka ne tikai politiķi un mediji netic sabiedrības spējai organizēt un nodrošināt likumdošanas procesu, bet arī pati sabiedrība nav par sevi un saviem līdzpilsoņiem īpaši labās domās.

Agrāk tika uzskatīts, ka zemnieki un sievietes nevar balsot, jo ir pārāk stulbi. Šodien cilvēki ir kļuvuši daudz izglītotāki, kā jebkad agrāk, tādēļ risks, ka šādās komitejās nonāks cilvēki, kas pilnīgi neko nesaprot, neiztur kritiku. Protams, ir jāparedz, ka viņiem tiek sniegtas apmācības un informācija, lai viņi labāk izprastu jomu. Tomēr būsim reāli – arī daudziem mūsdienu politiķiem nenāktu par ļaunu izglītoties jomās, par kurām viņi lemj.

Politiskais process mūsdienās ir ļoti dārgs (turklāt, jau tiek finansēts no valsts līdzekļiem) un politiķiem daudz laika un resursu jāpatērē, lai vāktu līdzekļus kampaņām, piedalītos kampaņās, tiktos ar lobētājiem u.t.t.

Mēs pieņemam, ka tā ir norma - lobētāji un uzņēmēji ietekmē politikas procesu un nedarbojas sabiedrības interesēs, tomēr neesam gatavi pieņemt, ka arī iedzīvotājiem varētu būt kapacitāte ietekmēt politiku. Kā mēs līdz tam nonācām? Kāpēc mēs tik ļoti neticam ne sev, ne simboliskajai “tantei no Bauskas”?

Nav komentāru

Komentēt