Vēlēšanas ir mirušas. Ko darīt? 3.daļa
2007. gadā PROVIDUS
nolēma iesaistīties ambiciozā deliberatīvās demokrātijas projektā – tā uzdevums
bija atlasīt reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju grupu, kas kopīgi diskutētu
par Eiropas nākotni un nonāktu līdz ieteikumiem. Šādas diskusijas notiktu visās
ES dalībvalstīs un katras valsts pārstāvis pēc tam dotos uz lielajām debatēm,
kur kopīgi tiktu izstrādāts gala dokuments. Projekta nosaukums - “Eiropas
pilsoņu debates”. Eiropas pilsoņu debates organizēja neatkarīgu fondu un
nevalstisko organizāciju konsorcijs Beļģijas karaļa Boduēna fonda (King
Baudoiun Foundation) vadībā, tās līdzfinansēja Eiropas Komisija. Katrā no ES
dalībvalstīm, arī Latvijā, sanāca kopā reprezentatīva sabiedrības kopa, kopā ap
200 cilvēkiem un izstrādāja savus ieteikumus[1].
Šādi deliberatīvi
projekti Eiropā un visā pasaulē ir bijuši aktuāli jau kopš 1980tajiem gadiem un
ticība deliberatīvajai demokrātijai nav zudusi[2].
Īpaši bieži šī metode tiek izmantota pilsētplānošanā. Jāatzīmē, ka šādi
projekti nemaksās lēti un, jo lielāka ir valsts, jo tie būs dārgāki, jo
atšķirsies cilvēku kopums, kas jāsavāc, lai to uzskatītu par reprezentatīvu.
Atlasei ir jābūt nejaušai un ir nepieciešams ne tikai atrast cilvēkus (ja 2007.
gadā mēs varējām izlīdzēties ar telefongrāmatām, tad šodien tas vairs nebūs
iespējams), bet arī samaksāt viņu transporta un uzturēšanās izdevumus. Daudzi cilvēki
nespēj noticēt, ka šis nav krāpniecības gadījums un ka kādu patiešām interesē
viņa viedoklis.
Interesantais ar
deliberatīvajām metodēm ir tas, ka cilvēki, kas nav “eksperti”, var sanākt kopā
un nonākt līdz jēgpilniem, racionāliem un kvalitatīviem risinājumiem. Tomēr, ar
to vien nepietiek. Jautājums ir par to, vai šie ieteikumi reāli ietekmē
politikas lēmumus. Jo viena lieta ir dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi tiek
sadzirdēti, tomēr tam nebūs jēgas, ja tas kļūs par kārtējo papīru kādā
atvilktnē.
Piemēram, Kanādā
deliberatīvā veidā tika izstrādātas izmaiņas vēlēšanu likumā, tomēr tās netika
apstiprinātas referendumā vēlāk.[3]
Iemesli tam var būt dažādi. Šādi pilsoņu forumi ir īslaicīgas institūcijas ar
limitētu mandātu un līdz ar to viņu viedoklim ir mazāks svars, nekā politiķu
viedoklim. Politisko partiju gadījumā savukārt ir liela interese diskreditēt
šos lēmumus kā nekompetentus. Mediji savukārt reti kad ir ieinteresēti vai ir
pat negatīvi noskaņoti pret šādām pilsoņu iniciatīvām. Arī pati sabiedrība
kopumā neuzticas “parastiem cilvēkiem” un viņu viedokļiem. Politiķi neuzskata,
ka iedzīvotāji ir pietiekoši zinoši un izglītoti, lai pieņemtu lēmumu. Mediji domā
līdzīgi.
Turklāt, ja politiskais
process ir aizraujošs mediju atspoguļojumam, deliberatīvais process ir
garlaicīgs un ilgs. Vairākas dienas “parasti cilvēki”, no kuriem lielākā daļa
nav raduši runāt medijos, sēž pie galdiem, runā un līmē post-it lapiņas uz
balta papīra loksnēm. Nekādas drāmas un vajag ļoti censties, lai no tā
izveidotu stāstu. Lielbritānijā 4.kanāls jau pēc dažām epizodēm slēdza
realitātes šovu “Tautas Parlaments”, kurā cilvēki diskutēja par strīdīgiem
jautājumiem un kuru vadīja metodes ieviesējs Džeimss Fiškins (James Fishkin)
(104) Tas jums nav Real Housewifes of
Hollywood.
Ļoti daudzi pētnieki
uzskata, ka tieši referendumi ir veids, kā glābt demokrātiju. Latvijā ir
radusies ideja ielikt “tautas rokās” arī prezidenta ievēlēšanu. Referendumi ir
populāri daudzviet – Lielbritānijas sabiedrība lēma par izstāšanos no ES un
Maria Le Pena solīja līdzīgu referendumu arī Francijā, ja tiktu ievēlēta, ne
tik sen notika arī referendumi par Skotijas un Katalonijas atdalīšanos.
Cits risinājums ir
izvēlēties tautas pārstāvju izlozes kārtībā. Dažādās valstīs, kur šis jau tiek
plānots, ir dažādas idejas par to, kā to realizēt, lai sistēma darbotos. Tā ir
ideja par nejaušā izlasē ieceltu parlamentu vai atsevišķu lēmējorgānu – tas nozīmē,
ka tas būtu gan leģitīms, gan efektīvs, jo nebūtu atkarīgs no ekonomiskās vai
politiskās elites interesēm. Cilvēki tiktu ievēlēti uz vienu termiņu un šajā
laikā viņiem tiktu saglabāts ienākumu līmenis (lai nodrošinātu, ka procesā
piedalās turīgākie) vai arī maksāta darba alga (lai nodrošinātu, ka nabadzīgākie
var piedalīties). Lai gan pieejas ir dažādas, tās raksturo vairākas līdzības.
Pirmkārt, darbs šajā institūcijā ilgtu vairākus gadus, otrkārt, cilvēki par to
saņemtu labu samaksu, treškārt, tiktu nodrošināta palīdzība no ekspertu puses,
lai cilvēki būtu informēti par lēmumiem, kurus pieņems.
Protams, arī šī pieeja ir
problemātiska nevis no leģitimitātes, bet tieši no efektivitātes viedokļa. Nav
garantijas, ka cilvēki patiešām izvēlētos pamest savu darbu un dzīvi, lai
kalpotu šādā institūcijā. Nav garantijas, ka viņi būtu motivēti pieņemt labākos
lēmumus un nav arī garantijas, ka viņi nebūtu pakļauti korupcijai.
Risinājumu savā grāmatā
“Against elections” dod Deivids fon Reibruks (David van Reybrouck), balstot to
Terila Bouriciusa (Terrill Bouricius) idejās.
Pirmkārt, šādai
institūcijai būtu jāsastāv no vismaz sešām dažādām apakšinstitūcijām, lai
samierinātu konfliktējošas intereses. No vienas puses, ir jānodrošina plaša
reprezentācija, bet no otras puses, efektīvāk ir strādāt mazās grupās. No vienas
puses, ir jānodrošina rotācija, bet no otras puses, ilgāka līdzdalība nodrošina
plašākas zināšanas. No vienas puses, jāļauj piedalīties ikvienam, bet no otras
puses, tas nozīmē, ka vislielāko interesi izrādīs tie, kas ir izglītoti. Un, visbeidzot, katrā grupā
atradīsies cilvēki, kuriem ir lielāka ietekme un kas var demokrātisku procesu
pārvērst autokrātiskā.
Lūk, ko viņš piedāvā:
1.LĪMENIS. IDEJU KOMITEJA
Funkcija: sastāda
dienaskārtību, izvēlas likumus, kas būtu jāpieņem, bet neizstrādā tos
Lielums: 150-400 cilvēku
Sastāvs: nejauši izvēlēts
no brīvprātīgajiem
Rotācija: 2 gadi, bez
pagarinājuma
Apmaksa: alga
2. LĪMENIS. INTEREŠU KOMITEJA.
Funkcija: no izvēlētajām
likumu tēmām izstrādā likumprojektus. Piemēram, ja likums ir par transporta
organizāciju, tad interešu panelī piedalītos dažādi aktīvisti, transporta
eksperti, u.t.t.
Lielums: 12 cilvēku
panelī, paneļu daudzums neierobežots
Sastāvs: brīvprātīgie
piesakās paši
Rotācija: paneļa darbībai
ir noteikts beigu datums
Apmaksa: nav
3. LĪMENIS. IZVĒRTĒŠANAS KOMITEJA.
Funkcija: Izvērtē
interešu komitejas sagatavos likumprojektus, darbojas līdzīgi parlamentārajām
komisijām, katra darbojas kādā noteiktā atbildīgas jomā (transports, vide,
nodokļu politika u.t.t)
Lielums: 150, sadalīti
atsevišķos paneļos
Sastāvs: nejauši izvēlēts
no brīvprātīgajiem, nevar izvēlēties paneli, kurā darboties
Rotācija: 3 gadi, bez
pagarinājuma
Apmaksa: alga un
apmācības
4. LĪMENIS. BALSOŠANA.
Funkcija: balsošana par
likumu slēgtā balsojumā pēc publiskām likumprojektu prezentācijām. Lai
nodrošinātu neitralitāti, projektu prezentē neitrāla persona, kas nav
piedalījusies procesā.
Lielums: 400, plenārsēde
Sastāvs: nejauši izvēlēts
no visas sabiedrības, piedalīšanās ir obligāta
Apmaksa: maksā par
balsošanas dienu, sedz transporta izdevumus
4. LĪMENIS. PROCESA KOMITEJA.
Funkcija: lemj par to, kā
darbojas deliberatīvā metode.
Lielums: 50
Sastāvs: nejauši izvēlēts
no brīvprātīgajiem
Rotācija: 3 gadi
Apmaksa: alga
4. LĪMENIS. PĀRRAUDZĪBAS KOMITEJA.
Funkcija: regulē
likumdošanas procesu un risina problēmas, kas saistītas ar ieviešanu
Lielums: 20
Sastāvs: nejauši izvēlēts
no brīvprātīgajiem
Rotācija: 3 gadi
Apmaksa: alga
Šāda pieeja ir radikāla
tieši tādēļ, ka ne tikai politiķi un mediji netic sabiedrības spējai organizēt
un nodrošināt likumdošanas procesu, bet arī pati sabiedrība nav par sevi un
saviem līdzpilsoņiem īpaši labās domās.
Agrāk tika uzskatīts, ka
zemnieki un sievietes nevar balsot, jo ir pārāk stulbi. Šodien cilvēki ir
kļuvuši daudz izglītotāki, kā jebkad agrāk, tādēļ risks, ka šādās komitejās
nonāks cilvēki, kas pilnīgi neko nesaprot, neiztur kritiku. Protams, ir
jāparedz, ka viņiem tiek sniegtas apmācības un informācija, lai viņi labāk
izprastu jomu. Tomēr būsim reāli – arī daudziem mūsdienu politiķiem nenāktu par
ļaunu izglītoties jomās, par kurām viņi lemj.
Politiskais process
mūsdienās ir ļoti dārgs (turklāt, jau tiek finansēts no valsts līdzekļiem) un
politiķiem daudz laika un resursu jāpatērē, lai vāktu līdzekļus kampaņām,
piedalītos kampaņās, tiktos ar lobētājiem u.t.t.
Mēs pieņemam, ka tā ir
norma - lobētāji un uzņēmēji ietekmē politikas procesu un nedarbojas
sabiedrības interesēs, tomēr neesam gatavi pieņemt, ka arī iedzīvotājiem varētu
būt kapacitāte ietekmēt politiku. Kā mēs līdz tam nonācām? Kāpēc mēs tik ļoti
neticam ne sev, ne simboliskajai “tantei no Bauskas”?
[1] Vairāk par debatēm un to
rezultātiem var lasīt te: http://providus.lv/upload_file/Dokumenti_feb07/Eiropas_pilsonu_debates_pirmie_rezultati_LV.pdf
[2] Apkopojums par dažādiem
deliberatīvās demokrātijas projektiem pieejams šeit: www.participedia.net
[3] Vairāk par Kanādas
piemēru var lasīt te: http://citeseerx.ist.psu.edu/viewdoc/download?doi=10.1.1.516.3076&rep=rep1&type=pdf
Nav komentāru
Komentēt
Jaunākie ieraksti
-
Cīņā ar antivakcinēšanos jāfokusējas uz uzvedību, nevis faktiem
12. apr. 2019 -
Nākotnes trends: balss atpazīšana & automatizācija. Bet ko tas īsti nozīmē?
13. feb. 2019 -
Kā [uzņēmumam] atvainoties?
18. okt. 2018 -
Vai vairāk video ar kaķiem ir valsts iestāžu sociālo mediju satura nākotne?
20. mar. 2018 -
Nopirkt laiku
19. dec. 2017 -
Kur birojā nolikt kafijas automātu?
7. dec. 2017 -
Sazvērestības teorijas. Nekas īpašs vai drauds sabiedrības drošībai?
15. aug. 2017