Protams, te mēs nonākam pie jautājuma – kas pie tā visa ir vainojams? Vainīgos var ielikt vairākās kategorijās.

Pirmā kategorija: politiķi. “Demokrātija ir briesmās un cilvēki vairs neuzticas politiķiem tādēļ, ka viņi visi ir blēži un nav nekam derīgi” - tā ir populistiem raksturīga retorika, kuru dzirdam gan no Gērta Vildersa (Geert Wilders), gan Marinas Lepēnas (Marine Le Pen), gan Norberta Hofera (Norbert Hofer), gan Naidžela Farāža (Nigel Farage) runās un šī ideja ir arī populistisku politisko partiju darbības pamatā.

Populisti apgalvo, ka pārstāv nevis trūdošo, korumpēto politisko eliti, bet gan tautu un tautas saprātu un sirdsapziņu. Populistu mērķis ir radīt iespaidu, ka pastāv tāds jēdziens kā monolīta “tauta”, kuru viņi reprezentē, tādējādi sadalot sabiedrību “savējos” un “citos”. Tomēr nevar lūkoties uz populismu kā uz vienkāršu problēmu. Populisms drīzāk ir sekas tam, ka cilvēki netic, ka šodienas demokrātija darbojas viņu labā un aizstāv viņu intereses[1].

Cilvēku alkas noticēt populistiem nevar vienkārši paslaucīt zem paklāja, sakot, ka tās ir sekas cilvēku zemajam izglītības līmenim. Iemesli, kādēļ cilvēki tic populistiem, ir īsti un viņu bailes un bažas ir patiesas. Un tā ir īsta problēma - cilvēki nejūtas piederīgi demokrātijai un uzskata, ka politika nedarbojas viņu labā. Kamēr par to runās kā par “izglītības līmeņa un kritiskās domāšanas trūkuma” problēmu[2] (respektīvi, viņi visi vienkārši nav pietiekoši gudri), populisma problēma nekur neizzudīs.

Politikā arvien lielāku nozīmi iegūst tehnokrātija. Ja agrāk būt par politiķi bija dzīves aicinājums un misija, tad šobrīd ļoti daudzi kļūst par politiķiem, jo tas šķiet interesants pavērsies karjerai vai arī tādēļ, ka viņiem ir profesionālā kapacitāte, kas attiecīgajā brīdī ir nozīmīga. Latvijā šāds piemērs varētu būt Valdis Dombrovskis, kuru mēdza arī saukt par grāmatvedi[3], tādējādi ilustrējot viņa profesionālo, ne-politiķa pieeju valdības vadīšanai. Līdzīgi piemēri ir bijuši citur, piemēram, Grieķijā (Loukas Papadimos) un Itālijā (Mario Monti), kur tieši tehnokrāti tika izvēlēti kā risinājums valsts iziešanai no ekonomiskā krīzes. Tehnokrātiska valdība var būt ļoti efektīva, tomēr efektivitāte vēl nenodrošina leģitimitāti.

Tehnokrāti darbojas pilnīgi pretēji populistiem. Viņu vājākais punkts – sabiedrībai netiek dota sajūta, ka viņu viedoklis ir svarīgs, ka viņos ieklausās un viņi ir kas vairāk nekā ailes lielā Excel tabulā. Iespējams, tieši tādēļ tik daudzās valstīs valda nostalģija pēc iesaistes un ieklausīšanās, kuru sola populisti. Turklāt, jāuzsver vārds “sola”, jo realitātē, līdzko populisti nāk pie varas, sabiedrības līdzdalība ir pirmā, kas tiek ierobežota[4].

Otrs potenciālais vainīgais – reprezentatīvās demokrātijas struktūra. “Mēs esam 99%” ir politiskais slogans, kurš kļuva populārs 2011. gada protestos Volstrītā:

“Kongresā, viņi saka, ka kalpo Amerikas cilvēkiem, tomēr realitātē tas ir karš starp politiskajām partijām. Tie, kurus mēs ievēlējām, mūs nereprezentē. Viņi reprezentē eliti, kas viņiem ziedo un savas politiskās partijas pārstāvjus. Tas ir tas, par ko sūdzas 99%. Mūsu pārstāvji mūs nepārstāv.”[5]

Šie protesti neradīja iecerētās pārmaiņas, tomēr kļuva par simbolu cilvēku neapmierinātībai ar reprezentatīvo demokrātiju kā tādu. Līdzīgi protesti ir notikuši arī citās valstīs. Bet ir arī citi meklējumi –  Zviedrijas Pirātu partija[6], Nīderlandes G500[7], Itālijas Pieczvaigžņu kustība[8]. Šo neo-parlamentārisma kustību mērķis ir spēcināt reprezentatīvo demokrātiju, tai pievienojot konsultatīvos elementus. Tomēr realitātē, lai arī šīs partijas ļoti ātri kļuva populāras un pat varēja ieņemt vietas parlamentos, to popularitāte ļoti ātri beidzās. Izrādījās, ka ar uzvaru vēlēšanās ir par maz, vēl ir nepieciešams arī sabiedrībai radīt iespaidu, ka tu vari kaut ko izdarīt.

2004. gadā Britu sociologs Kolins Kraučs (Colin Crouch) definēja “post-demokrātiju”:

“Post-demokrātiskā modelī, lai gan vēlēšanas pastāv un var mainīt valdības, publiskā elektorālā debate ir kontrolēta izrāde, kuru vada pretinieku komandas, kas sastāv no ekspertiem pārliecināšanas tehnoloģijās. Lielākā daļa pilsoņu spēlē pasīvu, pat apātisku lomu, reaģējot tikai uz signāliem, kas tiem tiek doti. Šīs vēlēšanu spēles aizkulisēs notiek īstā politika un to veido privāta sadarbība starp politiķiem un ekonomisko eliti.”[9]

Šķiet, Latvijā spilgtākais post-demokrātijas simbols ir Rīdzenes sarunas[10], kas parāda saikni starp politiku un ekonomiskajām interesēm visnotaļ atklātā veidā.

Situāciju arī neatvieglo sociālie mediji. Nepārtraukto reportāžu kultūra nozīmē, ka cilvēki šodien var ne tikai katru minūti sekot līdzi notikumiem politikā, bet arī to, ka viņiem ir milzīgs spēks izteikt savu viedokli un mobilizēt citus. Rodas nepārtraukta viedokļu un notikumu kakofonija, kurā sociālie un tradicionālie mediji ir sava veida saspēlē, kur ziņas tiek mētātas no vieniem pie otriem. Tā kā mediju redakcijas kļūst arvien mazākas, jaunākas un lētākas, ziņas kļūst arvien skandalozākas un nepārbaudītākas. Politika kļūst par ikdienas ziepju operu.

Tā kā šīs problēmas tika identificētas jau 1980tajos gados, ir meklēti un atrasti risinājumi. Parunāsim par tiem nākošajā daļā.