Vēlēšanas ir mirušas. Kas vainīgs? 2.daļa
Protams, te mēs nonākam
pie jautājuma – kas pie tā visa ir vainojams? Vainīgos var ielikt vairākās kategorijās.
Pirmā kategorija:
politiķi. “Demokrātija ir briesmās un cilvēki vairs neuzticas politiķiem tādēļ,
ka viņi visi ir blēži un nav nekam derīgi” - tā ir populistiem raksturīga
retorika, kuru dzirdam gan no Gērta Vildersa (Geert Wilders), gan Marinas
Lepēnas (Marine Le Pen), gan Norberta Hofera (Norbert Hofer), gan Naidžela
Farāža (Nigel Farage) runās un šī ideja ir arī populistisku politisko partiju
darbības pamatā.
Populisti apgalvo, ka
pārstāv nevis trūdošo, korumpēto politisko eliti, bet gan tautu un tautas
saprātu un sirdsapziņu. Populistu mērķis ir radīt iespaidu, ka pastāv tāds
jēdziens kā monolīta “tauta”, kuru viņi reprezentē, tādējādi sadalot sabiedrību
“savējos” un “citos”. Tomēr nevar lūkoties uz populismu kā uz vienkāršu
problēmu. Populisms drīzāk ir sekas tam, ka cilvēki netic, ka šodienas
demokrātija darbojas viņu labā un aizstāv viņu intereses[1].
Cilvēku alkas noticēt
populistiem nevar vienkārši paslaucīt zem paklāja, sakot, ka tās ir sekas
cilvēku zemajam izglītības līmenim. Iemesli, kādēļ cilvēki tic populistiem, ir
īsti un viņu bailes un bažas ir patiesas. Un tā ir īsta problēma - cilvēki
nejūtas piederīgi demokrātijai un uzskata, ka politika nedarbojas viņu labā.
Kamēr par to runās kā par “izglītības līmeņa un kritiskās domāšanas trūkuma”
problēmu[2]
(respektīvi, viņi visi vienkārši nav pietiekoši gudri), populisma problēma
nekur neizzudīs.
Politikā arvien lielāku
nozīmi iegūst tehnokrātija. Ja agrāk būt par politiķi bija dzīves aicinājums un
misija, tad šobrīd ļoti daudzi kļūst par politiķiem, jo tas šķiet interesants
pavērsies karjerai vai arī tādēļ, ka viņiem ir profesionālā kapacitāte, kas
attiecīgajā brīdī ir nozīmīga. Latvijā šāds piemērs varētu būt Valdis
Dombrovskis, kuru mēdza arī saukt par grāmatvedi[3],
tādējādi ilustrējot viņa profesionālo, ne-politiķa pieeju valdības vadīšanai.
Līdzīgi piemēri ir bijuši citur, piemēram, Grieķijā (Loukas Papadimos) un
Itālijā (Mario Monti), kur tieši tehnokrāti tika izvēlēti kā risinājums valsts
iziešanai no ekonomiskā krīzes. Tehnokrātiska valdība var būt ļoti efektīva,
tomēr efektivitāte vēl nenodrošina leģitimitāti.
Tehnokrāti darbojas
pilnīgi pretēji populistiem. Viņu vājākais punkts – sabiedrībai netiek dota
sajūta, ka viņu viedoklis ir svarīgs, ka viņos ieklausās un viņi ir kas vairāk
nekā ailes lielā Excel tabulā. Iespējams, tieši tādēļ tik daudzās valstīs valda
nostalģija pēc iesaistes un ieklausīšanās, kuru sola populisti. Turklāt, jāuzsver
vārds “sola”, jo realitātē, līdzko populisti nāk pie varas, sabiedrības
līdzdalība ir pirmā, kas tiek ierobežota[4].
Otrs potenciālais
vainīgais – reprezentatīvās demokrātijas struktūra. “Mēs esam 99%” ir
politiskais slogans, kurš kļuva populārs 2011. gada protestos Volstrītā:
“Kongresā, viņi saka, ka kalpo Amerikas cilvēkiem, tomēr realitātē tas
ir karš starp politiskajām partijām. Tie, kurus mēs ievēlējām, mūs
nereprezentē. Viņi reprezentē eliti, kas viņiem ziedo un savas politiskās
partijas pārstāvjus. Tas ir tas, par ko sūdzas 99%. Mūsu pārstāvji mūs
nepārstāv.”[5]
Šie protesti neradīja iecerētās pārmaiņas, tomēr kļuva par simbolu cilvēku neapmierinātībai ar reprezentatīvo
demokrātiju kā tādu. Līdzīgi protesti ir notikuši arī citās valstīs. Bet ir arī
citi meklējumi – Zviedrijas Pirātu
partija[6],
Nīderlandes G500[7],
Itālijas Pieczvaigžņu kustība[8].
Šo neo-parlamentārisma kustību mērķis ir spēcināt reprezentatīvo demokrātiju,
tai pievienojot konsultatīvos elementus. Tomēr realitātē, lai arī šīs partijas
ļoti ātri kļuva populāras un pat varēja ieņemt vietas parlamentos, to
popularitāte ļoti ātri beidzās. Izrādījās, ka ar uzvaru vēlēšanās ir par maz,
vēl ir nepieciešams arī sabiedrībai radīt iespaidu, ka tu vari kaut ko izdarīt.
2004. gadā Britu
sociologs Kolins Kraučs (Colin Crouch) definēja “post-demokrātiju”:
“Post-demokrātiskā modelī, lai gan vēlēšanas pastāv un var mainīt
valdības, publiskā elektorālā debate ir kontrolēta izrāde, kuru vada pretinieku
komandas, kas sastāv no ekspertiem pārliecināšanas tehnoloģijās. Lielākā daļa
pilsoņu spēlē pasīvu, pat apātisku lomu, reaģējot tikai uz signāliem, kas tiem
tiek doti. Šīs vēlēšanu spēles aizkulisēs notiek īstā politika un to veido
privāta sadarbība starp politiķiem un ekonomisko eliti.”[9]
Šķiet, Latvijā
spilgtākais post-demokrātijas simbols ir Rīdzenes sarunas[10],
kas parāda saikni starp politiku un ekonomiskajām interesēm visnotaļ atklātā
veidā.
Situāciju arī neatvieglo
sociālie mediji. Nepārtraukto reportāžu kultūra nozīmē, ka cilvēki šodien var
ne tikai katru minūti sekot līdzi notikumiem politikā, bet arī to, ka viņiem ir
milzīgs spēks izteikt savu viedokli un mobilizēt citus. Rodas nepārtraukta
viedokļu un notikumu kakofonija, kurā sociālie un tradicionālie mediji ir sava
veida saspēlē, kur ziņas tiek mētātas no vieniem pie otriem. Tā kā mediju
redakcijas kļūst arvien mazākas, jaunākas un lētākas, ziņas kļūst arvien
skandalozākas un nepārbaudītākas. Politika kļūst par ikdienas ziepju operu.
Tā kā šīs problēmas tika
identificētas jau 1980tajos gados, ir meklēti un atrasti risinājumi. Parunāsim par
tiem nākošajā daļā.
[1] Vairāk par to var lasīt
grāmatā: What Is Populism?, autors: Jan-Werner Müller
[2] Piemēram, https://www.theguardian.com/politics/2016/oct/05/trump-brexit-education-gap-tearing-politics-apart
[3] http://www.delfi.lv/news/national/politics/vinkele-dombrovskis-varbut-bija-gramatvedis-bet-ar-politisku-viziju.d?id=45302410
[4] What Is Populism?, Jan-Werner Müller
[5] Lenny Fank (ed.), 2011: Voices From the 99 Percent: An OralHistory of the
Occupy Wall Street Movement. St Petersburg, Florida, 91.
[9] Colin Crouch, 2004: Post-Democracy. Cambridge, 4.
[10] Skatīt žurnālu IR, piemēram, http://www.irlv.lv/2017/6/15/audio-oligarhu-sarunas-ridzene-rigas-tirdzniecibas-osta
Nav komentāru
Komentēt
Jaunākie ieraksti
-
Cīņā ar antivakcinēšanos jāfokusējas uz uzvedību, nevis faktiem
12. apr. 2019 -
Nākotnes trends: balss atpazīšana & automatizācija. Bet ko tas īsti nozīmē?
13. feb. 2019 -
Kā [uzņēmumam] atvainoties?
18. okt. 2018 -
Vai vairāk video ar kaķiem ir valsts iestāžu sociālo mediju satura nākotne?
20. mar. 2018 -
Nopirkt laiku
19. dec. 2017 -
Kur birojā nolikt kafijas automātu?
7. dec. 2017 -
Sazvērestības teorijas. Nekas īpašs vai drauds sabiedrības drošībai?
15. aug. 2017