Vēlēšanas ir mirušas. Tiešām? 1.daļa
Bildes autors.
Man ir sliktas ziņas – vēlēšanas
diemžēl ir uz nāves gultas un var gadīties, ka tās nekad neatgūsies. Lai kādas
kampaņas[1]
mēs realizētu, ar to nepietiks. Kā mēs tur nonācām, un ko darīt?
World Values Survey aptauja,
kurā piedalījās vairāk kā 73 tūkstoši cilvēku no 57 valstīm, secināja: 91.6%
uzskata, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma. Paralēli tam - arvien vairāk
cilvēku sagaida spēcīgu līderi, un kopumā uzticēšanās parlamentam, valdībām un
politiskajām partijām mazinās[2].
Latvijā TNS dati liecina – vismazāk cilvēki uzticas valdībai un Saeimai, netic
arī nevalstiskajām organizācijām[3].
Arābu pavasaris, lai kā
daudzi to gaidīja, nebeidzās ar demokrātijas uzvaru un pat valstīs, kas ir
nonākušas līdz demokrātijai pēdējo desmit gadu laikā, ir liela vilšanās, ka
līdz ar demokrātiju nekur nepazūd korupcija, ekonomiskā nevienlīdzība un
vardarbība.
Tikai 33% eiropiešu
uzticas Eiropas Savienībai un tas ir zemākais rādītājs daudzu gadu laikā.
Interesanti ir tas, ka šī neuzticēšanās ir savstarpēja. Pīters Kanne (Peter
Kanne) 2011. gadā veiktajā pētījumā Nīderlandē secināja, ka 87% politiskās
elites uzskata sevi par progresīviem, inovatīviem, starptautiski orientētiem un
brīvību mīlošiem, bet 89% šīs elites paralēli tam uzskata, ka holandiešu
sabiedrība ir tradicionāla, nacionālistiska un konservatīva[4].
Nedomāju, ka Latvijā un citur Eiropā dati būtu citādāki. Daži klikšķi Google
meklētājā un uzzinu, ka “sabiedrība nesaprot” saistību starp izglītības sistēmu
un sabiedrības attīstību[5],
korupciju[6],
globālos procesus[7], u.t.t.
Daudzos rakstos un
ekspertu izteikumos arī tiek norādīts, ka sabiedrība ir apātiska[8].
Tas tā vienkārši tiek pieņemts, turklāt runātāji paši sevi parasti uzskata par
aktīviem un zinošiem, bet secinājumu par apātiju izdara, palūkojoties uz
cilvēku skaitu, kas piedalās vēlēšanās. Bet tas, ka cilvēks neiet uz vēlēšanām,
nenozīmē, ka viņš ir politiski apātisks. Jā, es to pateicu un tas šķiet nepareizi un šokējoši. Es ļaušu jums atgūties.
Patiesībā, dati liecina
par pretējo - interese par politiku pieaug, bet tai pašā laikā ticība vēlēšanu
jēgai – sarūk[9]. Ir
iemesli, un par tiem runāšu tālāk, kādēļ šī interese par politiku nerezultējas iešanā
pie vēlēšanu urnām. Tas ir vērojams gan ASV, gan Eiropas valstīs, gan arī
Eiroparlamenta vēlēšanās. Ja 1960tajos gados uz vēlēšanām devās vairāk nekā 85%
vēlētāju, tad 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās skaitlis bija nokrities līdz
42.54%[10].
Mazāk nekā puse. Padomājiet, ko par režīma leģitimitāti pasaka šis skaitlis.
Turklāt tie, kas dodas uz
vēlēšanām, kļūst arvien mazāk un mazāk lojāli vienai noteiktai valdošajai
partijai. Pēdējos gados galēji labējas partijas ir ieguvušas pārsteidzoši labus
rezultātus Beļģijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Austrijā, Ungārijā un citās valstīs.
Un visbeidzot, arvien mazāk un mazāk cilvēku iesaistās politiskajās partijās. Tikai
4.65% Eiropas Savienības iedzīvotāju ir kādas politiskās partijas biedri.[11]
Tas ietekmē ne tikai to,
cik leģitīmi ir šie demokrātiskie režīmi, bet arī to, cik tie var būt efektīvi.
Ja politiskā partija ir valdībā, ievērojami palielinās risks, ka tā zaudēs
sabiedrības atbalstu nākamajās vēlēšanās. Šobrīd statistiski tas nozīmē, ka
partija zaudēs 8% vēlētāju atbalsta vai vairāk[12].
Tad ir jautājums - kāda ir jēga veidot valdību, ja cena tam ir risks netapt ievēlētiem
nākamajās vēlēšanās? Daudz izdevīgāk ir strādāt opozīcijā. Pavērojiet, kas
notiek Latvijā ar koalīcijas partiju reitingiem un Saskaņas Centra reitingiem.
[4] “Against elections”, David van
Reybrouck
[5] http://focus.lv/news/sadurskis-cilveki-nesaprot-saistibu-starp-izglitibas-sistemu-un-sabiedribas-attistibu?12854
[9] Michael Gallagher, Michael Laver & Peter Mair, 2011: Representative
Government in Modern Europe. Maidenhead, 306.
[10] http://www.euractiv.com/section/eu-elections-2014/news/it-s-official-last-eu-election-had-lowest-ever-turnout/
[11] Michael Gallagher,
Michael Laver & Peter Mair, 2011: Representative Government in Modern
Europe. Maidenhead, 311
[12] Michael Gallagher,
Michael Laver & Peter Mair, 2011: Representative Government in Modern
Europe. Maidenhead, 306.
Nav komentāru
Komentēt
Jaunākie ieraksti
-
Cīņā ar antivakcinēšanos jāfokusējas uz uzvedību, nevis faktiem
12. apr. 2019 -
Nākotnes trends: balss atpazīšana & automatizācija. Bet ko tas īsti nozīmē?
13. feb. 2019 -
Kā [uzņēmumam] atvainoties?
18. okt. 2018 -
Vai vairāk video ar kaķiem ir valsts iestāžu sociālo mediju satura nākotne?
20. mar. 2018 -
Nopirkt laiku
19. dec. 2017 -
Kur birojā nolikt kafijas automātu?
7. dec. 2017 -
Sazvērestības teorijas. Nekas īpašs vai drauds sabiedrības drošībai?
15. aug. 2017