Vēlēšanas ir mirušas. Tiešām? 1.daļa

Bildes autors.

Man ir sliktas ziņas – vēlēšanas diemžēl ir uz nāves gultas un var gadīties, ka tās nekad neatgūsies. Lai kādas kampaņas[1] mēs realizētu, ar to nepietiks. Kā mēs tur nonācām, un ko darīt?

World Values Survey aptauja, kurā piedalījās vairāk kā 73 tūkstoši cilvēku no 57 valstīm, secināja: 91.6% uzskata, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma. Paralēli tam - arvien vairāk cilvēku sagaida spēcīgu līderi, un kopumā uzticēšanās parlamentam, valdībām un politiskajām partijām mazinās[2]. Latvijā TNS dati liecina – vismazāk cilvēki uzticas valdībai un Saeimai, netic arī nevalstiskajām organizācijām[3].

Arābu pavasaris, lai kā daudzi to gaidīja, nebeidzās ar demokrātijas uzvaru un pat valstīs, kas ir nonākušas līdz demokrātijai pēdējo desmit gadu laikā, ir liela vilšanās, ka līdz ar demokrātiju nekur nepazūd korupcija, ekonomiskā nevienlīdzība un vardarbība.

Tikai 33% eiropiešu uzticas Eiropas Savienībai un tas ir zemākais rādītājs daudzu gadu laikā. Interesanti ir tas, ka šī neuzticēšanās ir savstarpēja. Pīters Kanne (Peter Kanne) 2011. gadā veiktajā pētījumā Nīderlandē secināja, ka 87% politiskās elites uzskata sevi par progresīviem, inovatīviem, starptautiski orientētiem un brīvību mīlošiem, bet 89% šīs elites paralēli tam uzskata, ka holandiešu sabiedrība ir tradicionāla, nacionālistiska un konservatīva[4]. Nedomāju, ka Latvijā un citur Eiropā dati būtu citādāki. Daži klikšķi Google meklētājā un uzzinu, ka “sabiedrība nesaprot” saistību starp izglītības sistēmu un sabiedrības attīstību[5], korupciju[6], globālos procesus[7], u.t.t.

Daudzos rakstos un ekspertu izteikumos arī tiek norādīts, ka sabiedrība ir apātiska[8]. Tas tā vienkārši tiek pieņemts, turklāt runātāji paši sevi parasti uzskata par aktīviem un zinošiem, bet secinājumu par apātiju izdara, palūkojoties uz cilvēku skaitu, kas piedalās vēlēšanās. Bet tas, ka cilvēks neiet uz vēlēšanām, nenozīmē, ka viņš ir politiski apātisks. Jā, es to pateicu un tas šķiet nepareizi un šokējoši. Es ļaušu jums atgūties.

Patiesībā, dati liecina par pretējo - interese par politiku pieaug, bet tai pašā laikā ticība vēlēšanu jēgai – sarūk[9]. Ir iemesli, un par tiem runāšu tālāk, kādēļ šī interese par politiku nerezultējas iešanā pie vēlēšanu urnām. Tas ir vērojams gan ASV, gan Eiropas valstīs, gan arī Eiroparlamenta vēlēšanās. Ja 1960tajos gados uz vēlēšanām devās vairāk nekā 85% vēlētāju, tad 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās skaitlis bija nokrities līdz 42.54%[10]. Mazāk nekā puse. Padomājiet, ko par režīma leģitimitāti pasaka šis skaitlis.

Turklāt tie, kas dodas uz vēlēšanām, kļūst arvien mazāk un mazāk lojāli vienai noteiktai valdošajai partijai. Pēdējos gados galēji labējas partijas ir ieguvušas pārsteidzoši labus rezultātus Beļģijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Austrijā, Ungārijā un citās valstīs. Un visbeidzot, arvien mazāk un mazāk cilvēku iesaistās politiskajās partijās. Tikai 4.65% Eiropas Savienības iedzīvotāju ir kādas politiskās partijas biedri.[11]

Tas ietekmē ne tikai to, cik leģitīmi ir šie demokrātiskie režīmi, bet arī to, cik tie var būt efektīvi. Ja politiskā partija ir valdībā, ievērojami palielinās risks, ka tā zaudēs sabiedrības atbalstu nākamajās vēlēšanās. Šobrīd statistiski tas nozīmē, ka partija zaudēs 8% vēlētāju atbalsta vai vairāk[12]. Tad ir jautājums - kāda ir jēga veidot valdību, ja cena tam ir risks netapt ievēlētiem nākamajās vēlēšanās? Daudz izdevīgāk ir strādāt opozīcijā. Pavērojiet, kas notiek Latvijā ar koalīcijas partiju reitingiem un Saskaņas Centra reitingiem.

Nav komentāru

Komentēt