Ziedošanas kultūra var būt efektīvāka
Latvijā ziedošanas kultūra nav attīstīta - tā vēl 2005.gadā tika izsecināts SKDS veiktā pētījumā. Kopš tā laika ir bijuši centieni atdzīvināt ziedošanas kultūru, tomēr vēl joprojām Latvijā ziedošana NVO sektoram nav plaši izplatīta. Ir arī bijusi pretimnākšana no valsts, sniedzot uzņēmumiem ienākumu nodokļa atlaides, lai gan pie pašreizējās nodokļu reformu nākotnes tiek celta trauksme, ka arī šīs atlaides ies secen un tad ziedošanas apjoms atkal mazināsies.
Kā jau ierasts ar dažādām labām idejām, arī šo, jāatzīst, daudzi uzņēmumi izmanto nevis, lai ziedotu NVO, bet atbalstītu vadības vai vadības ģimenes locekļu hobijus. Uzņēmumi, kuros valsts ir kapitāldaļu turētāja, darbojas līdzīgi, kā deputāti ar savām kvotām, lielākoties atbalstot sporta organizācijas. Savulaik, kad gatavoju pētījumu par valsts atbalstu NVO, uzrādījās miljoni, lielākoties caur valsts uzņēmumiem un deputātu kvotām, tomēr lielākā daļa finansējuma gāja uz sporta organizācijām.
Tie, kas strādā NVO, zina, ka naudu Latvijā ziedo slimiem bērniem (un dažkārt pieaugušajiem), bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem un senioriem. Jebkam politiskam- daudz retāk, vēlams - nekad. Tas attiecas gan uz uzņēmumu, gan uz privātpersonu ziedošanas praksi.
Tomēr man gribētos rosināt jūs pārdomāt šo. Piemēram, ne tik sen, vairākus gadus pēc kārtas, pērkot SELGA cepumus, varēja ziedot tam, lai bērni saņemtu labākus dzirdes aparātus, nekā valsts finansē. Ļoti laba ideja - sniegt atbalstu tam, lai bērni varētu dzirdēt. 2014.gadā savāca 14 000 Eur, nopirka dzirdes aparātus 39 bērniem, sabildēja viņus smukās drēbēs un darbs padarīts. Bet nav jau padarīts, jo ne jau visi Latvijas bērni, kam šie aparāti bija vajadzīgi, tos saņēma. 14 000 eiro ir laba summa, kuru ziedot kādai organizācijai, kas gadu ies uz Veselības Ministrijas darba grupām un sēdēm un mēģinās aizstāvēt izmaiņas, lai valsts apmaksātu labākus dzirdes aparātus. Uztaisīs pētījumu, kas pastāstīs, kādi ekonomiskie ieguvumi būs no tā, ka bērni dzird labāk.
Tas, ka cilvēki ziedo gan caur uzņēmumu sponsoringa akcijām, gan Labestības dienās, gan Pieci.lv akcijā, gan atsevišķām organizācijām (domāju, ziedošanas rādītāji ir labi tām organizācijām, kurām reāli ir ziedošanas stratēģija un cilvēkresursi to realizēt - SOS bērnu ciematiem, ziedot.lv, Ulubele), nozīmē, ka Latvijā pastāv ziedošanas kultūra.
Tomēr tie, kas ziedo, neskatās uz to kā uz stratēģisku ieguldījumu. Uzņēmumi vēlas darīt "kaut ko", turklāt, vēlams, pūkainu. Cilvēki rīkojas, impulsu vadīti. Ja uzņēmumu rīcību mainīt būs grūti, jo viņi patiešām darbojas īstermiņā ar saviem sponsoringa plāniem un vēlas neskart sāpīgus jautājumus, tad individuālie ziedotāji var atļauties tādas vaļības kā drosmīgu un stratēģisku ziedošanu.
Lūk, jautājumi, uz kuriem katram ziedotājam ir jārod atbildes, bet katrai nevalstiskai organizācijai, kas sagaida ziedojumus - jāspēj dot atbildes:
(1) Cik daudz cilvēku no mana ziedojuma iegūs un cik lielā mērā? Tas ir samērā brutāls jautājums, tomēr tas ir jāuzdod. Ir daudzas NVO, kas skaidri nespēs norādīt, kur tieši ziedojumi paliek un ne jau tādēļ, ka ir ļaunprātīgas - vienkārši trūkst resursu stratēģiski domāt par ziedotājiem. Turklāt, izpaliks komunikācija, tieši cik naudas un kādam mērķim nepieciešams. Cilvēkiem patīk skaidri norādīti skaitļi (piemēram, 'ar 5 eiro dienā pietiks, lai pabarotu 1 bērnu'). Piemēram, es ļoti labi zinu, ar ko ikdienā nodarbojas Resursu centrs sievietēm Marta un es zinu, ka lai viņi spētu īstenot iecerēto, man būtu jāziedo tūkstoši mēnesī. Es varu ziedot tikai, teiksim, 20 eiro. Vai šie 20 eiro kaut ko mainītu? Man nav ne jausmas, jo nav norādīts, cik no manis sagaida un ko attiecīgais ziedojums mainītu. Un beigās es neziedoju, jo šķiet, ka mans ziedojums būs pile okeānā.
(2) Vai šī ir efektīvākā lieta, kas risinās problēmu? Ļoti bieži mēs rīkojamies atbilstoši savai idejai par to, kas mums šķiet labākais. Piemēram, bērnunamu bērni katrus Ziemassvētkus saņem mantu kalnus, nevis palīdzību tām nevalstiskajām organizācijām, kas atbalsta un palīdz bērniem rast īstas mājas. Dažreiz tās nav lietas un nauda, ko vajag, bet gan mūsu laiks - kļūt par viesģimeni, izstaidzināt suņus, aiziet uz protesta akciju. Mēs rīkojamies tā, kā ir ērtāk mums pašiem. Kristīgi jaunieši dodas misijās uz Āfrikas valstīm, lai ar rotaļām angļu valodas iemācīšanas aizsegā dotu bērniem nevis to, ko viņiem vajag (pieeju izglītībai, ūdeni, apavus, vakcīnas), bet gan to, kas viņiem liekas, ka ir labākais- iemācīt pareizajā veidā ticēt Dievam.
(3) Vai tas ir labākais, ko es varu darīt? Ziedot var ne tikai naudu, jūs taču to zināt, vai ne? Ja ir lieka nauda, tā ir jāziedo un tas jādara stratēģiski. Ja ir lieks laiks, ir jāziedo laiks. Var vienkārši pazvanīt un pajautāt, vai nevajag palīdzību un viņi pateiks, ko var izdarīt. Bet tad ir minimums, ko var darīt ikviens un tas vispār neko neprasa. NVO nav finansējuma lielām mārketinga kampaņām, un viņu galvenais rīks ir informēt sabiedrību. Tas, ko var darīt ikviens, ir sekot NVO, kas dara lietas, kas tev šķiet svarīgas un izplpatīt viņu ziņas. Tas ir minimums, tomēr arī tas ir ziedojums.
Ja gribas izlasīt kādu grāmatu par ziedošanu, "Doing good better" ir viens variants. Ļoti amerikānisks, tomēr ar ļoti interesantiem piemēriem par altruismu, kas aizgājis neceļos.
"Tomēr tie, kas ziedo, neskatās uz to kā uz stratēģisku ieguldījumu. Uzņēmumi vēlas darīt "kaut ko", turklāt, vēlams, pūkainu. " - šis ir skaidrākais piemērs. Uzņēmumi ziedošanas kampaņas un sponsoringu izmanto kā stratēģisku INVESTĪCIJU. Tās NVO un organizācijas, kas piesaista ziedojumus no priv.sektora to spēj saprast un attiecīgi 'pičo' savu programmu. NVO, kas to nesaprot dzīvo ilūzijā, ka privātu uzņēmumu vada 'dvēseles sajūtas'.
Es pieļauju, ka šāda izpratne pamatā rodas cilvēkiem, kas nav daudz laika pavadījuši ārpus NVO un gov sektora, tāpēc silts ieteikums parunāt ar kādu priv.sektora uzņēmumu, kas šādas investīcijas veic - viena lieta ir valsts uzņēmumam dāļāt visiem svešu naudu, cita privātam savu un savu akcionāru.