Kā [uzņēmumam] atvainoties?

Atvainošanās gan mums kā cilvēkiem, gan uzņēmumiem ir viens no smagākajiem komunikācijas izaicinājumiem. Man personīgi, piemēram, ir ļoti grūti atvainoties tad, kad zinu, ka esmu vainīga, bet daudz vieglāk - gadījumos, kad man ir sajūta, ka tā ir bijusi dalīta vaina.

Pieļauju, līdzīga loģika notiek arī gadījumos, kad uzņēmums saskaras ar krīzes situāciju, kurā vainojams ir nevis patērētājs, bet gan pats uzņēmums.

Šajās dienās mums ir bijuši divi lieliski piemēri - 

1. Pensionāre Dzidra Bruzgule piemājas dārzā audzē kaņepes; policija ierosina krimināllietu; pēc tam to izbeidz un aicina pensionāri savas kaņepes doties saņemt atpakaļ. Arī citiem Viļānu novada Dekšāres pagastā dārzos aug kaņepes, un cilvēki nezina, kā rīkoties, lai nebūtu problēmu ar policiju. Tātad, mums ir satraukta vecāka gadagājuma kundzīte, no kuras nekad neizdosies uztaisīt ļaundari, vesels pagasts panikā un policija, kuras komunikācija aprobežojas ar 'Lai pati brauc pakaļ savām kaņepēm'. Šis ir ideāls piemērs, kuru tagad varēs izmantot ikviens, kas vēlas pateikt, ka policija 'neko nedara' un ir 'stulba'. Tas ir komunikācijas ugunsgrēks, un man īsti nav skaidrs, kāpēc tas netiek risināts. 

Manuprāt, to var vērst par labu ar pieciem vienkāršiem soļiem:

Solis 1: "Mēs ļoti atvainojamies un veiksim iekšēju izmeklēšanu, lai saprastu, kā tas notika un lai tas nekad neatkārtotos. Apmācīsim policistus, lai viņi turpmāk spētu adekvāti novērtēt, vai attiecīgie augi ir narkotiski."Solis 2: Policisti vai arī policijas priekšnieks dodas ar lielu ziedu pušķi pie pensionāres un atvainojas, un par to tiek komunicēts sociālajos tīklos/medijos. Hei, kas zina, varbūt pat policisti jūtas tik vainīgi, ka viņai uzrok kartupeļu lauku vai sacērt malku?Solis 3: "Aicinām ciemata iedzīvotājus nesatraukties, viņu kaņepes ir drošībā"

2. Nedaudz skandalozs virsraksts ziņo, ka "Jāņa Čakstes mazmeita Barbara Rīgā piedzīvo pazemojumu". Čakstes mazmeita pārvietojas ratiņkrēslā un vēlējās, lai viņu prāmī iestumj radinieks, bet personāls tikmēr palīdz ar somām. Personāls pateica, ka vai nu stums ratiņus, vai neko. Tad nu radiniekam nācās stumt gan ratiņus, gan nest somas. Pēc radinieka teiktā, uz viņu rādīja ar pirkstu  un sauca par "to". Domāju, ka tas ir vairāk simptomātisks piemērs uzņēmuma un arī plašākā mērā sabiedrības attieksmei pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ratiņkrēslā. Situāciju padara vēl sliktāku tas, ka Rīgas pasažieru termināla valdes priekšsēdētājs vienīgais esot tiesīgs komunicēt ar medijiem, bet nebija pieejams.

Ļoti, ļoti slikta komunikācijas krīze, bet arī no tās vēl var izrakties:

Solis 1: "Mums ir ļoti žēl, un mēs atvainojamies kundzei par radīto pārdzīvojumu. Veiksim iekšējo izmeklēšanu un noskaidrosim, kā šāda situācija izveidojās. Acīmredzot, mums ir nepieciešams izvērtēt uzņēmuma iekšējo politiku saistībā ar cilvēkiem ratiņkrēslā, lai tas nekad neatkārtotos. Esam sazinājušies ar biedrību 'Apeirons', kas mums palīdzēs."Solis 2: Vadībai ir jāpieņem lēmums, ka komunikācijas cilvēks IR TIESĪGS runāt uzņēmuma vārdā krīzes gadījumā. Viņai ir jābūt tiešai pieejai 24/7 pie valdes priekšsēdētāja, lai noskaidrotu talking points un ietekmētu, kas tiek teikts.Solis 3: Šī situācija norāda uz to, ka personālam trūkst izpratnes un empātijas par cilvēku ar invaliditāti ikdienu. Ir nepieciešams veikt apmācības un ir jākonsultējas ar biedrībām, kas zina, kā labāk darīt. Tiek pieņemts, ka veci cilvēki un cilvēki ratiņkrēslā ir nabadziņi, kam nav vērtības kā cilvēkiem, bet redz, ka izrādās, ka tā nav vis.Šī būtu komunikācijas krīze jebkurā gadījumā, lai kas šis cilvēks būtu, tomēr visu pastiprina tas, ka tā ir valsts pirmā prezidenta mazmeita.Solis 4: Atvainošanās ir jābūt ne tikai publiskais, bet arī individuālai. Ir jāsazinās ar klientu, jāatvainojas un jāpiedāvā bezmaksas biļetes uz Rīgu vēlreiz.

Es nesaprotu, kā tas notiek, ka visi komunikācijas studenti saprot, ka patiesa nevis pus-atvainošanās ('Mums žēl, ka klients bija muļķis') ir tas, ar ko sāk risināt šādas komunikācijas krīzes, bet, līdzko viņi ir laukā no augstskolas, tas vairs nenotiek. 

Šī ir arī plašāka diskusija par to, kāda ir komunikācijas cilvēka vieta organizācijā. Un nē, viņš nav piektais ritenis, kas ieliek tvītus un feisbuka bildītes - tas ir centrāls vadības līmeņa cilvēks. Ja tu nevari uzticēties savam komunikācijas cilvēkam, ir vai nu jāmeklē jauns komunikācijas cilvēks vai  jāstrādā pašam ar sevi un spēju deleģēt, vai arī jānodrošina, ka komunikācijas cilvēks ir pietiekoši informēts par procesiem organizācijā, lai spētu runāt atbilstoši uzņēmuma politikai.

Vēl viens jautājums ir par to, vai pietiek ar atvainošanos, vai arī vēl ir jādod atlaide vai dāvana. Interesants pētījums par šo ir bijis saistībā ar Uber. Secinājums: vislabāk darbojas atvainošanās, kas papildināta ar bezmaksas brauciena kuponu. Bet te ir viens bet - tas nozīmē, ka klientam tagad būs augstākas prasības pret pakalpojuma sniedzēju. Respektīvi, ja klients piedzīvoja sliktu Uber braucienu, bet saņēma atvainošanos un kuponu, viņš bija priecīgāks, nekā tad, ja saņēma tikai atvainošanos. BET ja viņš piedzīvoja atkārtoti sliktu braucienu ar Uber nākotnē, viņš bija dubulti nikns.

Lielisks podkāsts par to, kā uzņēmumiem atvainoties ir šeit "The Economics of Apologies"

Vai vairāk video ar kaķiem ir valsts iestāžu sociālo mediju satura nākotne?

Cilvēkresursu šķērslis. Pirmais jautājums, kas  jāuzdod - kas ar to nodarbosies, vai mums ir cilvēks, kurš vismaz 2 stundas dienā var veltīt aktivitātēm sociālajos medijos? Jauki, ka direktors vai nodaļas vadītājs "grib kaut ko darīt feisbukā", bet uzreiz ir jāprasa pretī - kas to darīs? Ja ir pieņemts lēmums būt aktīviem - vai mēs varam pieņemt, ka pēc 3 mēnešiem viņa slodze palielināsies un pēc gada vai diviem būs nepieciešams pilnas slodzes sociālo mediju kontu uzturētājs?

Neelastīgas darba vides šķērslis. Jāņem vērā, ka vienā brīdī tas kļūst par diennakts darbu, jo troļļi neguļ. Valsts pārvaldē ir ļoti neelastīga attieksme pret elastīgu darba laiku, kamēr sociālo mediju kontu uzturēšana nozīmē, ka darbiniekam vienmēr būtu jāstrādā arī ārpus darba laika. Sociālajos medijos ir jāinvestē laiks. Lielākoties sociālo mediju kontu pārraudzītājiem aplikācijas ir uz telefona, lai visu laiku sekotu līdzi tam, kas notiek. Tas ievērojami apdraud personiskās dzīves/darba balansu un ir īsais ceļš uz izdegšanu. 

Hierarhijas šķērslis. Kas pieņems lēmumu par tvītu? Valsts pārvalde ir slavena ar birokrātisku pieeju un tas ne vienmēr ir nepamatoti. Tomēr vai tad, ja katrs feisbuka posts tiek diskutēts nedēļu un tam jāiziet apstiprinājums četros līmeņos, kāds vispār gribēs ar to nodarboties, būt radošs? Kāda ir organizācijas attieksme pret kļūdām? Ja darbinieks zina, ka drīkst kļūdīties, kļūdas labot un mācīties no tām, viņš būs vairāk gatavs būt proaktīvs sociālajos medijos. Jo labs saturs sociālajos medijos ir drosmīgs, bet tu nevari būt reizē gan bailīgs, gan drosmīgs. Sociālo mediju cilvēkam ir jābauda pilnīga vadības uzticība.

Negatavība tam, ka komunikācija kļūst horizontāla. Tas nozīmē, ka nākotnē būs arvien vairāk krīzes situāciju, kad lēmums par atbildi būs jāpieņem cilvēkam, kuram ir pieeja organizācijas facebook vai twitter kontam.  Viņam ir jābūt ar tiešu pieeju pie vadības, autoritāti un zināšanām, kā atbildēt krīzes situācijā. Viņam ir jābūt pirmajam, kas zina, kas notiek organizācijā. Jo sliktākais, kas var notikt, ir klusēšana. 

Satura trūkums. Lai gan katros kursos jūs dzirdēsiet, ka jārada arī pēc iespējas 'fun' saturs, reti kura valsts iestāde tam ir gatava šogad un nākamajos piecos gados. Tomēr man šķiet, ka tas, ka organizācija nevar atrast, kā izmantot biroja kaķus savā komunikācijā, nenozīmē, ka sociālajiem medijiem jāatmet ar roku. Ik pa laikam var atrast kādu personisku ziņu - kaut vai kolēģa apsveikšanai dzimšanas dienā. To, cik vēl tāls ceļš ejams, simbolizē šis attēls:

Patiesībā valsts pārvaldes iestādēm visdrīzāk ir ļoti daudz informācijas, ar kuru dalīties, tomēr ir bailes to izplatīt - ir nepieciešama zaļā gaisma no vadības vairākos līmeņos. Turklāt, ļoti bieži komunikācijas nodaļa  darbojas atrauti no pārējām nodaļām un komunikatori tiek uzskatīti drīzāk par apgrūtinājumu, nevis vadības funkciju. Tādēļ diemžēl es vēl joprojām turpinu saņemt preses relīzes, kas man ziņo par to, ka viens ministrs ir bijis ciemos pie kāda cita ministra, un sociālos medijus savukārt pārpludina fotogrāfijas ar sarokošanos. Tā ir droša komunikācija, bet tas nav atbilstoši mūsdienu prasībām.

Tomēr droša un vienlaikus moderna komunikācija arī ir - reaģēt uz sūdzībām sociālajos medijos (turklāt, cieņpilni), izglītot cilvēkus, prasīt viņiem viedokli. Bet tas nozīmē arī to, ka organizācijai ir jābūt ar patiesu interesi iesaistīt sabiedrību un gatavai skaidrot savus lēmumus vai attiecīgās jomas likumdošanu.  Tas nav lēmums, kuru var notēlot cilvēks, kas raksta tvītus. Tas ir augstākā līmeņa lēmums.

Sarunāties -tas skan daudz skaistāk nekā patiesībā. Lai gan attiecību veidošana ar cilvēkiem ir ļoti nozīmīgs faktors, ir ļoti sarežģīti iesaistīties sarunās kā valsts pārvaldes iestādei. Uzņēmumi var atļauties tādu familiaritātes līmeni, kura var pilnībā degradēt valsts iestādes tēlu. Vai mums ir jāatbild uz visiem jautājumiem, arī tiem, kur tiek atgādināts, ka visi ir zagļi un laupītāji? Kā ir ar linku licējiem komentāros? Un tiem, kas naktī sūta ziņas, kur lūdz palīdzību, kas nav iestādes atbildībā? Piemēram, reiz PROVIDUS vēl pirms sociālo mediju laikmetā saņēmu vēstuli no cietumnieka, kas lūdza atrisināt, ka viņa kameras biedrs pārāk skaļi lasot. Vēl kāds bija atsūtījis laimes formulu un prasīja steidzamu atbalstu. Sociālie mediji paver durvis šiem cilvēkiem. Tā rezultātā teorētiski tas izklausās skaisti - sarunāties ar cilvēkiem, bet beigās nereti tu tiec ierauts diskusijās par to, vai zeme ir plakana. 

Laba komunikācija sociālajos medijos maksā naudu. Tas nenozīmē miljonus, bet tas nozīmē ieguldījumus. Un valsts iestādēs atrast naudu sociālo mediju analītikai, attēlu iegādei, facebook reklāmām un tamlīdzīgiem pakalpojumiem var būt sarežģīti. Sabiedrībai ir jāzina, ka līdzekļi mārketingam tiek tērēti sabiedrības labā, nevis lai gūtu politisku ietekmi.

Un visbeidzot - video. Jā, algoritmi prasa taisīt vairāk video. Bet - video ir viens no laikietilpīgākajiem satura veidiem, kuru var radīt. Foto plus teksts ir daudz vieglāk. Dažiem vieglāk būs viedokļraksts vai infografika, kas sagatavota infogram.  Īpaši dārgi video maksā, ja to nākas pasūtīt aģentūrā vai pie kāda frīlansera. Jo video tehniski uzfilmēt un ielikt sociālajos medijos patiešām šķiet tik viegli. Tomēr reti kurš saprot, ka video uzfilmēšana ar telefonu ir viens no vairākiem soļiem, pirms video nonāk sociālajos medijos. Ir nepieciešams izdomāt kadru plānu, sarunāt interviju/as, nodrošināt kvalitatīvu skaņas ierakstu, vairākas reizes pārrakstīt video, jo cilvēki pārsakās, tad adobe vismaz minimāli apstrādāt un salikt visu kopā, uzlikt titrus, sākumu un beigas. Var ik pa laikam paļauties uz providenci un taisīt ātrus FB live, bet es jums labāk nestāstīšu par to reizi, kad konferences FB live laikā sākās ugunsgrēka trauksme un kādu laiku cilvēki domāja, ka ir nodegusi parlamenta ēka. 

Grūtākais ir tas, ka lielākā daļa valsts pārvaldes nepolitisko sociālo mediju ir labākajā gadījumā tikuši līdz raidīšanas līmenim vai pasīvai eksistencei. Kas patiesībā nav slikti. Tomēr sociālo mediju vide mainās ļoti ātri, tai skaitā algoritmi. Un šī ir vide, kas ļoti lēni adaptējas pārmaiņām. Pašlaik izskatās, ka ir vērts investēt video, bet pēdējā laika notikumi saistībā ar lielajiem datiem un Facebook var nozīmēt, ka ir vērts atgriezties pie viedokļrakstu rakstīšanas respektablos, uzticamos medijos. 

Nopirkt laiku

Uzgāju interesantu pētījumu, kas publicēts prestižajā 'Proceeding of the National Academy of Sciences of the United States of America' 2017.gada aprīlī.

Lūk, draugi:

"Neskatoties uz pieaugošajiem ienākumiem, cilvēki visā pasaulē izjūt milzīgu spiedienu uz sevi, jo neko nevar paspēt. Cilvēkiem arvien vairāk trūkst laika. Tomēr, izmantojot naudu, lai nopirktu pakalpojumus, kas ietaupa laiku, cilvēks sev paaugstina laimes sajūtu. Izpētot dažādas cilvēku grupas ASV, Kanādā, Dānijā un Nīderlandē (n=6271), izrādījās, ka cilvēki, kas tērē naudu laiku taupošiem pakalpojumiem, ir laimīgāki nekā tie, kas iegādājas materiālas lietas."

Varbūt tomēr vajag paņemt to apkopēju.

Pētījums.

Kur birojā nolikt kafijas automātu?

Ir pagājušas pāris nedēļas, kopš rīkojām pasākumu "Public and Private Storytelling: The Future of Strategic Communications" un gribēju atzīmē vienu lietu, kas man jo īpaši aizķērās sarunās ar dalībniekiem.

Tā ir saistīta ar diskusiju par iekšējo komunikāciju un to, cik ļoti cilvēkus, jo īpaši no valsts institūcijām, šī tēma uzrunāja. Mēs tik daudz runājam par stratēģiskās komunikācijas nozīmi, tomēr tas vienmēr ir par to, kā komunicēt uz āru - ar sabiedrību, ar citām valstīm, stāstot vienotu mūsu valsts stāstu. Protams, tas ir nozīmīgi. Bet kā paliek ar iekšējo komunikāciju? Kādu stāstu valsts pārdod saviem darbiniekiem? Man šķiet, tas ir tikpat nozīmīgi, kā atrast stratēģiskās komunikācijas rīkus, kā cīnīties pret Krievijas propagandu.

Cilvēkiem, kas strādā valsts institūcijās, lielākoties ir ļoti zema motivācija uz pārmaiņām un viņi jūtas akūti nenovērtēti. Akūti - tas nozīmē, ka viņu radošums un drosme uz pārmaiņām ir nīcināts ilgstoši un pārliecinoši. Un ir grūti pateikt, kurš tad vainīgs. Administratīvā līmeņa vadība? Politiskā līmeņa vadība? Paši cilvēki? Sistēma? 

Kamēr privātajā sektorā runā par to, kā piesaistīt jaunus darbiniekus, kā noturēt esošos, kā veidot radošu un vienlīdzīgu darba vidi, aizejot pat līdz diskusijām par to, kur labāk nolikt kafijas automātu, lai veicinātu sadarbību starp nodaļām, valsts pārvaldes kontekstā mēs runājam tikai par algu jautājumu kā vienīgo motivatoru.

Bet algu pieaugums ir tikai viens no veidiem, kā motivēt cilvēkus. Turklāt, bez citiem faktoriem tas nedarbosies. Jo īpaši tas attiecas uz millenials, kas vēlas redzēt savā darbā jēgu, iespēju izaugsmei un iespēju realizēt savas ieceres. Millenials ir gatavi strādāt par mazāku samaksu, ja tic, ka darbam ir jēga. 

Protams, ir valstis un ir institūcijas, kurās arī valsts pārvaldes darbinieki drīkst sapņot par strādāšanu no mājām, par elastīgāku darba laika sākumu vai beigām un tamlīdzīgi, tomēr tas ir mazākums. Nozīme šeit būtu diskusijai par darba vidi un to, cik maz ir darbavietu, kur privātās dzīves un darba balanss tiek uzskatīts par svarīgu faktoru, lai veidotu garīgi un fiziski veselus darbiniekus, kas strādā produktīvi. Piemēram, Dānijā cilvēki strādā mazāk, velta dzīvei ārpus darba vairāk laika un ir gan laimīgāki, gan produktīvi.

Nemaz nerunāsim par hierarhiju (hierarhija vs tīkls), kuras ietvaros valsts pārvaldes darbiniekiem ir jāstrādā - ļoti bieži viņu idejas tiek pasniegtas kā priekšnieku idejas, bet kļūdas gan paliek viņiem pašiem. Ne velti valsts pārvaldes sistēmā strādājošajiem viens no mīļākajiem teicieniem ir: "Iniciatīva ir sodāma". Visi pasmejas, bet patiesībā tas nav nekāds joks. Un tas ir ne tikai par priekšniekiem, bet arī par to, cik lielā mērā vienas institūcijas ietvaros cilvēki varētu sadarboties, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Vai tad, ja tev ir ideja, kā organizācijā uzlabot procesu X, tu spēsi saprast, kas ir citi darbinieki citās nodaļās, kas varētu tev palīdzēt un kurus interesētu šīs pārmaiņas veidošana? Vai nodaļu priekšnieki tam piekristu? Vai Jums ļautu veltīt kādu daļu sava darba laika, lai pamēģinātu šo atrisināt? 

Iedomāsimies, ka valsts institūcija, piemēram, PMLP, rīko hakatonu, kurā darbinieki izdomā, kā optimizēt procesus, ko jaunu var izdarīt un kopā strādā pie šīm idejām? Un pēc tam ar vadības atbalstu realizē labākās no tām? Grūti šo iedomāties.

Tā kā millenials tik nozīmīgi ir darīt jēgpilnu darbu, tieši valsts pārvalde teorētiski varētu būt īstā vieta, kur darboties. Tomēr šī vide daudziem šķiet tik ļoti nemotivējoša un radošumu iznīcinoša, ka daudzi pat neiedomājas sevi strādājam valsts institūcijā.

Mainoties paaudzēm, valsts pārvaldei ir jāsāk cīnīties par personālu, un tas nenāksies viegli. Cilvēki novērtē tādus faktorus kā iespēju strādāt no mājām vai elastīgu darba laiku un jaukas telpas un galu galā - bezmaksas kafiju. Stabilu vidi, kas nemainās tad, kad notikušas kārtējās vēlēšanas. Vidi, kurā tavi priekšnieki ir nevis ielikti tur 'pa partijas līniju' vai dzīvojuši tur jau kopš 'tu vēl staigāji pamperos', bet gan tur nokļuvuši, jo patiešām ir labākie un profesionālākie.

Un vislielākais jautājums ir par to, kuras institūcijas to spētu dot un vai sabiedrība būtu gatava tam, ka arī valsts institūciju darbiniekiem ir tiesības uz darba vidi, kas ceļ, nevis gremdē. 

****

Viens raksts, kas šajā kontekstā mani uzrunāja, ir par to, kad tad birojos notiek darbs. Raksts balstās pētījumā, kuru veica Redboth, projektu vadības programmatūras uzņēmums. Lūk, galvenie secinājumi:

• Mūsu produktīvākais laiks ir 11 no rīta, kad tiek izpildīta lielākā daļa uzdevumu
• Pēc pusdienām mūsu produktivitāte samazinās un pilnībā izzūd pēc četriem
• Visproduktīvākā nedēļas diena ir pirmdiena
• Visneproduktīvākie kļūstam nedēļas beigās, savukārt brīvdienās nespējam izdarīt neko īpaši produktīvu
• Visproduktīvākais mēnesis - Oktobris, un visneproduktīvākais - Janvāris
• Kopumā rudens ir visproduktīvākais gadalaiks

****

Sazvērestības teorijas. Nekas īpašs vai drauds sabiedrības drošībai?

Sazvērestību teorijas ir mēģinājums izskaidrot notikumus, identificējot grupas, kas darbojas slepeni ar mērķi gūt labumu uz citu rēķina. Šīs teorijas parasti attiecīgās slepenās grupas darbības uzskata par eksistenciālu draudu savai labklājībai un pat dzīvībai.

Sazvērestību teorijas parasti balstās trīs pamatidejās.

Nekas nenotiek vienkārši tāpat.

Ja ir noticis kas slikts, tad tas ir tādēļ, ka ir bijis kāds ļauns spēks, kas to ir izplānojis. Jebkuras dabas katastrofas, terorakti, slepkavības – tas viss ir bijis iepriekš plānots un kalpo mērķim, kuru redz tikai tie, kas tic sazvērestībām.

Nekas nav tā, kā tas izskatās

Kādēļ attiecīgā teorija nav plaši zināma? Tādēļ, ka sazvērnieki slēpj no sabiedrības savu eksistenci un īstos darbības mērķus. Ir pat fabricēti pierādījumi, lai cilvēki nekad neuzzinātu patiesību. Tiem, kas tic sazvērestību teorijai, fakts, ka nav iespējams atrast pierādījumus, ir tikai kārtējais pierādījums, ka tieši sazvērestību teorija ir patiesa: skaidrs, ka pierādījumus, kas apgāž šo teoriju, ir radījuši paši sazvērnieki. Dažkārt sazvērestības teoriju piekritēji savā starpā dalās ar vienu un to pašu informāciju dažādos blogos, mājaslapās vai youtube kanālos, lai tādā veidā radītu priekšstatu, ka par to runā daudzi.

Bet tie, kuriem ir informācija par to, kas ir sazvērestība, sagaida, ka viņiem ticēs arī bez īpašiem pierādījumiem.

Izmantojot dabisku cilvēku vēlmi neuzticēties autoritatīviem avotiem, konspirāciju teoriju sekotāji aicina cilvēkus “atvērt acis” un saprast, ka valdība, zinātnieki un mediji visiem melo.

Viss ir savā starpā saistīts

Tā ir daļa no jau sarežģītākām, visaptverošām sazvērestību teorijām. Šīs teorijas saliek kopā it kā nesaistītus notikumus kā pierādījumu tam, ka patiesībā aiz visa šī ir lielāks plāns. Ir teorijas, kuru sekotāji uzskata, ka visus globālos notikumus ietekmē indivīdu grupas – ilumināti, ANO, Rotšildu ģimene un tamlīdzīgi.

Kādēļ valdībām būtu jāsatraucas?

Tas, ka cilvēki tic sazvērestībām, nozīmē, ka viņi netic valdībām un sagaida sliktāko no tām.  Kad indivīdi redz tirāniju aiz katra valdības lēmuma, viņi beidz skatīties uz valdību ar uzticību. Viņi uz to lūkojas kā uz ļaunumu, pret kuru jācīnās visiem spēkiem. 

Tas šķiet it kā joks - teorijas par ķīmiskajām trasēm, Kenedija īsto slepkavu vai Merlinas Monro un Princeses Diānas nāves apstākļiem.  

Ļoti bieži, ja pietiekoši daudz cilvēku notic šai teorijai, no sekām jācieš visai sabiedrībai. Tad, ja cilvēki tic, ka vakcīnas izraisa autismu (globālā medicīnas industrijas sazvērestība!), tad arvien samazināsies vakcinēto bērnu skaits un tas var beigties, kā, piemēram, Rumānijā, kur pašlaik strauji izplatās masalas.

Savukārt dažkārt pietiek ar tikai vienu cilvēku, kas tai ir noticējis.

Pētījumi liecina, ka pastāv saikne starp cilvēku paļaušanos uz sazvērestību teorijām un motivāciju piedalīties vēlēšanās - sazvērestību teorijas liek cilvēkiem justies bezspēcīgiem. 

Sazvērestību teorijām ir arī saistība ar sabiedrības radikalizāciju.

Jamie Bartlett (Violence and Extremism Programme, think tank Demos), kas ir pētījis dažādas radikālas organizācijas, atzīmē:

"Mēs pētījām 50 organizācijas, ieskaitot galēji labējos, galēji kreisos, kultus, reliģiskos ekstrēmistus, radikālos kristiešus, radikālos musulmaņus, un atklājām, ka katra no šīm grupām tic kādai sazvērestības teorijai. Dažkārt globālai, dažkārt balstītai kādas interešu grupas interesēs. Sazvērestības teorija satur kopā grupas dalībniekus un virza arvien radikālākā virzienā, spēcinot grupas ideoloģiju."

Cilvēki, kas visbiežāk tic šādām teorijām - tie, kas neuzticas nevienam un kas ir pesimistiski gan attiecībā uz savu dzīvi, gan notikumiem valstī un pasaulē kopumā. Parasti tie cilvēki, kas tic vienai sazvērestībai (piemēram, par Princeses Diānas nāvi), tic arī citām teorijām. 

Nav vieglu risinājumu, kā cīnīties ar sazvērestības teoriju popularitāti. Tieši tādēļ gan žurnālistiem, gan politiķiem ir nepieciešams ne tikai pašiem nepopularizēt šīs teorijas, bet arī aktīvi vērsties pret tām, skaidrojot cilvēkiem, kā šādas teorijas ir radušās un kādēļ tās nav pamatotas.

Internets pret Daesh

Īss apraksts kampaņai "Take DAESH Down", kuru veidoja Globālās koalīcijas pret Daesh ietvaros.

Lielākā daļa cilvēku, kas sociālajos medijos redz vardarbīgus materiālus, nerīkojas un par to neziņo, jo neuzskata to par savu pienākumu vai arī uzskata, ka kāds cits to izdarīs. Tieši tādēļ teroristu organizācija Daesh ir bijusi veiksmīga, rekrutējot teroristus caur sociālajiem medijiem. Kampaņas mērķis bija parādīt, ka ziņot par šādiem materiāliem ir viegli un tas neprasa gandrīz nekādu laiku. Kampaņa #TakeDaeshDown aizsākās 2017.gada 5.aprīlī un ilga 1 mēnesi. 

Kampaņas mērķis: 

1. Iedrošināt parastus interneta lietotājus, ka viņiem ir jārīkojas, ja viņi nejauši internetā uzduras Daesh propagandai. 
   
2. Informēt interneta lietotājus, ka Daesh aktīvi izmanto internetu rekrutēšanai.
3. Informēt interneta lietotājus, ka sociālo mediju uzņēmumi iesaistās cīņā pret terorismu un motivēt šos uzņēmumus rīkoties aktīvāk, jo parādās sabiedrības spiediens.
4. Informēt par Globālās koalīcijas pret Daesh eksistenci.

Kampaņas mērķa grupas: 

1. Aktīvi un iesaistīti sociālo mediju lietotāji, kuri tad, ja tiek informēti, ir gatavi rīkoties
   
2. Sociālo mediju lietotāji ar lielu sekotāju skaitu, kas palīdz izplatīt šo ziņu
3. Partnervaldības un organizācijas, kas palīdz izplatīt šo ziņu

Kampaņas balss šoreiz tika izvēlēta konservatīvāka, kas vairāk raksturīga valdības tonim, lai parādītu, ka valdības iesaistās šajos centienos. 

Kampaņas process: 

1. Mājaslapā theglobalcoalition.org tika norādīta informācija, kā rīkoties, ja tiek pamanīti šādi video
   
2. Informācija, kuru pavadīja 6 attēli un 3 animācijas, tika izplatīta koalīcijas sociālajos medijos Facebook, Twitter, YouTube (angliski, franciski, arābu valodā). Tika nodrošinātas apmaksātās reklāmas Twitter un Facebook.

Kampaņas novērtējums:

Kampaņas laikā cilvēki aktīvi izmantoja globālās koalīcijas mājaslapu un tur pavadīja vidēji 2 minūtes 44 sekundes - gandrīz minūti ilgāk, nekā vidēji. Twitter ziņa ar #TakeDaeshDown 1 500 reizes tika šērota angļu valodā, 500 reizes - arābu valodā. 

Diemžēl sociālie mediji nedalās ar informāciju par to, cik daudz no šiem ziņojumiem tika reportēti, līdz ar to, vai tika sasniegts galvenais kampaņas mērķis, nav iespējams noteikt.

Agrāk pilnīgi pieļaujami bija braukt ar mašīnu alkohola reibumā vai smēķēt blakus grūtniecei, ar laiku šīs sociālās normas ir mainījušās. Līdzīgi varētu būt ar vardarbīgu Daesh propagandu, par kuru katram interneta lietotājam būtu nepieciešams ziņot.

Šī kampaņa ir tikai viena no nedaudzām, kas apvieno sociālo mediju uzņēmumu un valdību centienus apturēt šāda veida propagandu ar ikdienas interneta lietotāju aktīvismu. Līdzīga kampaņa noritēja 2014. gadā Lielbritānijā ar nosaukumu #SeeItReportIt (http://seeitreportit.org/).  

Vēlēšanas ir mirušas. Ko darīt? 3.daļa

2007. gadā PROVIDUS nolēma iesaistīties ambiciozā deliberatīvās demokrātijas projektā – tā uzdevums bija atlasīt reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju grupu, kas kopīgi diskutētu par Eiropas nākotni un nonāktu līdz ieteikumiem. Šādas diskusijas notiktu visās ES dalībvalstīs un katras valsts pārstāvis pēc tam dotos uz lielajām debatēm, kur kopīgi tiktu izstrādāts gala dokuments. Projekta nosaukums - “Eiropas pilsoņu debates”. Eiropas pilsoņu debates organizēja neatkarīgu fondu un nevalstisko organizāciju konsorcijs Beļģijas karaļa Boduēna fonda (King Baudoiun Foundation) vadībā, tās līdzfinansēja Eiropas Komisija. Katrā no ES dalībvalstīm, arī Latvijā, sanāca kopā reprezentatīva sabiedrības kopa, kopā ap 200 cilvēkiem un izstrādāja savus ieteikumus[1].

Šādi deliberatīvi projekti Eiropā un visā pasaulē ir bijuši aktuāli jau kopš 1980tajiem gadiem un ticība deliberatīvajai demokrātijai nav zudusi[2]. Īpaši bieži šī metode tiek izmantota pilsētplānošanā. Jāatzīmē, ka šādi projekti nemaksās lēti un, jo lielāka ir valsts, jo tie būs dārgāki, jo atšķirsies cilvēku kopums, kas jāsavāc, lai to uzskatītu par reprezentatīvu. Atlasei ir jābūt nejaušai un ir nepieciešams ne tikai atrast cilvēkus (ja 2007. gadā mēs varējām izlīdzēties ar telefongrāmatām, tad šodien tas vairs nebūs iespējams), bet arī samaksāt viņu transporta un uzturēšanās izdevumus. Daudzi cilvēki nespēj noticēt, ka šis nav krāpniecības gadījums un ka kādu patiešām interesē viņa viedoklis.

Interesantais ar deliberatīvajām metodēm ir tas, ka cilvēki, kas nav “eksperti”, var sanākt kopā un nonākt līdz jēgpilniem, racionāliem un kvalitatīviem risinājumiem. Tomēr, ar to vien nepietiek. Jautājums ir par to, vai šie ieteikumi reāli ietekmē politikas lēmumus. Jo viena lieta ir dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi tiek sadzirdēti, tomēr tam nebūs jēgas, ja tas kļūs par kārtējo papīru kādā atvilktnē.

Piemēram, Kanādā deliberatīvā veidā tika izstrādātas izmaiņas vēlēšanu likumā, tomēr tās netika apstiprinātas referendumā vēlāk.[3] Iemesli tam var būt dažādi. Šādi pilsoņu forumi ir īslaicīgas institūcijas ar limitētu mandātu un līdz ar to viņu viedoklim ir mazāks svars, nekā politiķu viedoklim. Politisko partiju gadījumā savukārt ir liela interese diskreditēt šos lēmumus kā nekompetentus. Mediji savukārt reti kad ir ieinteresēti vai ir pat negatīvi noskaņoti pret šādām pilsoņu iniciatīvām. Arī pati sabiedrība kopumā neuzticas “parastiem cilvēkiem” un viņu viedokļiem. Politiķi neuzskata, ka iedzīvotāji ir pietiekoši zinoši un izglītoti, lai pieņemtu lēmumu. Mediji domā līdzīgi.

Turklāt, ja politiskais process ir aizraujošs mediju atspoguļojumam, deliberatīvais process ir garlaicīgs un ilgs. Vairākas dienas “parasti cilvēki”, no kuriem lielākā daļa nav raduši runāt medijos, sēž pie galdiem, runā un līmē post-it lapiņas uz balta papīra loksnēm. Nekādas drāmas un vajag ļoti censties, lai no tā izveidotu stāstu. Lielbritānijā 4.kanāls jau pēc dažām epizodēm slēdza realitātes šovu “Tautas Parlaments”, kurā cilvēki diskutēja par strīdīgiem jautājumiem un kuru vadīja metodes ieviesējs Džeimss Fiškins (James Fishkin) (104) Tas jums nav Real Housewifes of Hollywood.

Ļoti daudzi pētnieki uzskata, ka tieši referendumi ir veids, kā glābt demokrātiju. Latvijā ir radusies ideja ielikt “tautas rokās” arī prezidenta ievēlēšanu. Referendumi ir populāri daudzviet – Lielbritānijas sabiedrība lēma par izstāšanos no ES un Maria Le Pena solīja līdzīgu referendumu arī Francijā, ja tiktu ievēlēta, ne tik sen notika arī referendumi par Skotijas un Katalonijas atdalīšanos. 

Cits risinājums ir izvēlēties tautas pārstāvju izlozes kārtībā. Dažādās valstīs, kur šis jau tiek plānots, ir dažādas idejas par to, kā to realizēt, lai sistēma darbotos. Tā ir ideja par nejaušā izlasē ieceltu parlamentu vai atsevišķu lēmējorgānu – tas nozīmē, ka tas būtu gan leģitīms, gan efektīvs, jo nebūtu atkarīgs no ekonomiskās vai politiskās elites interesēm. Cilvēki tiktu ievēlēti uz vienu termiņu un šajā laikā viņiem tiktu saglabāts ienākumu līmenis (lai nodrošinātu, ka procesā piedalās turīgākie) vai arī maksāta darba alga (lai nodrošinātu, ka nabadzīgākie var piedalīties). Lai gan pieejas ir dažādas, tās raksturo vairākas līdzības. Pirmkārt, darbs šajā institūcijā ilgtu vairākus gadus, otrkārt, cilvēki par to saņemtu labu samaksu, treškārt, tiktu nodrošināta palīdzība no ekspertu puses, lai cilvēki būtu informēti par lēmumiem, kurus pieņems.

Protams, arī šī pieeja ir problemātiska nevis no leģitimitātes, bet tieši no efektivitātes viedokļa. Nav garantijas, ka cilvēki patiešām izvēlētos pamest savu darbu un dzīvi, lai kalpotu šādā institūcijā. Nav garantijas, ka viņi būtu motivēti pieņemt labākos lēmumus un nav arī garantijas, ka viņi nebūtu pakļauti korupcijai.

Risinājumu savā grāmatā “Against elections” dod Deivids fon Reibruks (David van Reybrouck), balstot to Terila Bouriciusa (Terrill Bouricius) idejās.

Pirmkārt, šādai institūcijai būtu jāsastāv no vismaz sešām dažādām apakšinstitūcijām, lai samierinātu konfliktējošas intereses. No vienas puses, ir jānodrošina plaša reprezentācija, bet no otras puses, efektīvāk ir strādāt mazās grupās. No vienas puses, ir jānodrošina rotācija, bet no otras puses, ilgāka līdzdalība nodrošina plašākas zināšanas. No vienas puses, jāļauj piedalīties ikvienam, bet no otras puses, tas nozīmē, ka vislielāko interesi izrādīs tie,  kas ir izglītoti. Un, visbeidzot, katrā grupā atradīsies cilvēki, kuriem ir lielāka ietekme un kas var demokrātisku procesu pārvērst autokrātiskā.

Lūk, ko viņš piedāvā:

1.LĪMENIS. IDEJU KOMITEJA

Funkcija: sastāda dienaskārtību, izvēlas likumus, kas būtu jāpieņem, bet neizstrādā tos

Lielums: 150-400 cilvēku

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 2 gadi, bez pagarinājuma

Apmaksa: alga

2. LĪMENIS. INTEREŠU KOMITEJA.

Funkcija: no izvēlētajām likumu tēmām izstrādā likumprojektus. Piemēram, ja likums ir par transporta organizāciju, tad interešu panelī piedalītos dažādi aktīvisti, transporta eksperti, u.t.t.

Lielums: 12 cilvēku panelī, paneļu daudzums neierobežots

Sastāvs: brīvprātīgie piesakās paši

Rotācija: paneļa darbībai ir noteikts beigu datums

Apmaksa: nav

3. LĪMENIS. IZVĒRTĒŠANAS KOMITEJA.

Funkcija: Izvērtē interešu komitejas sagatavos likumprojektus, darbojas līdzīgi parlamentārajām komisijām, katra darbojas kādā noteiktā atbildīgas jomā (transports, vide, nodokļu politika u.t.t)

Lielums: 150, sadalīti atsevišķos paneļos

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem, nevar izvēlēties paneli, kurā darboties

Rotācija: 3 gadi, bez pagarinājuma

Apmaksa: alga un apmācības

4. LĪMENIS. BALSOŠANA.

Funkcija: balsošana par likumu slēgtā balsojumā pēc publiskām likumprojektu prezentācijām. Lai nodrošinātu neitralitāti, projektu prezentē neitrāla persona, kas nav piedalījusies procesā.

Lielums: 400, plenārsēde

Sastāvs: nejauši izvēlēts no visas sabiedrības, piedalīšanās ir obligāta

Apmaksa: maksā par balsošanas dienu, sedz transporta izdevumus

4. LĪMENIS. PROCESA KOMITEJA.

Funkcija: lemj par to, kā darbojas deliberatīvā metode.

Lielums: 50

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 3 gadi

Apmaksa: alga

4. LĪMENIS. PĀRRAUDZĪBAS KOMITEJA.

Funkcija: regulē likumdošanas procesu un risina problēmas, kas saistītas ar ieviešanu

Lielums: 20

Sastāvs: nejauši izvēlēts no brīvprātīgajiem

Rotācija: 3 gadi

Apmaksa: alga

Šāda pieeja ir radikāla tieši tādēļ, ka ne tikai politiķi un mediji netic sabiedrības spējai organizēt un nodrošināt likumdošanas procesu, bet arī pati sabiedrība nav par sevi un saviem līdzpilsoņiem īpaši labās domās.

Agrāk tika uzskatīts, ka zemnieki un sievietes nevar balsot, jo ir pārāk stulbi. Šodien cilvēki ir kļuvuši daudz izglītotāki, kā jebkad agrāk, tādēļ risks, ka šādās komitejās nonāks cilvēki, kas pilnīgi neko nesaprot, neiztur kritiku. Protams, ir jāparedz, ka viņiem tiek sniegtas apmācības un informācija, lai viņi labāk izprastu jomu. Tomēr būsim reāli – arī daudziem mūsdienu politiķiem nenāktu par ļaunu izglītoties jomās, par kurām viņi lemj.

Politiskais process mūsdienās ir ļoti dārgs (turklāt, jau tiek finansēts no valsts līdzekļiem) un politiķiem daudz laika un resursu jāpatērē, lai vāktu līdzekļus kampaņām, piedalītos kampaņās, tiktos ar lobētājiem u.t.t.

Mēs pieņemam, ka tā ir norma - lobētāji un uzņēmēji ietekmē politikas procesu un nedarbojas sabiedrības interesēs, tomēr neesam gatavi pieņemt, ka arī iedzīvotājiem varētu būt kapacitāte ietekmēt politiku. Kā mēs līdz tam nonācām? Kāpēc mēs tik ļoti neticam ne sev, ne simboliskajai “tantei no Bauskas”?

Vēlēšanas ir mirušas. Kas vainīgs? 2.daļa

Vēlēšanas ir mirušas. Tiešām? 1.daļa

Bildes autors.

Man ir sliktas ziņas – vēlēšanas diemžēl ir uz nāves gultas un var gadīties, ka tās nekad neatgūsies. Lai kādas kampaņas[1] mēs realizētu, ar to nepietiks. Kā mēs tur nonācām, un ko darīt?

World Values Survey aptauja, kurā piedalījās vairāk kā 73 tūkstoši cilvēku no 57 valstīm, secināja: 91.6% uzskata, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma. Paralēli tam - arvien vairāk cilvēku sagaida spēcīgu līderi, un kopumā uzticēšanās parlamentam, valdībām un politiskajām partijām mazinās[2]. Latvijā TNS dati liecina – vismazāk cilvēki uzticas valdībai un Saeimai, netic arī nevalstiskajām organizācijām[3].

Arābu pavasaris, lai kā daudzi to gaidīja, nebeidzās ar demokrātijas uzvaru un pat valstīs, kas ir nonākušas līdz demokrātijai pēdējo desmit gadu laikā, ir liela vilšanās, ka līdz ar demokrātiju nekur nepazūd korupcija, ekonomiskā nevienlīdzība un vardarbība.

Tikai 33% eiropiešu uzticas Eiropas Savienībai un tas ir zemākais rādītājs daudzu gadu laikā. Interesanti ir tas, ka šī neuzticēšanās ir savstarpēja. Pīters Kanne (Peter Kanne) 2011. gadā veiktajā pētījumā Nīderlandē secināja, ka 87% politiskās elites uzskata sevi par progresīviem, inovatīviem, starptautiski orientētiem un brīvību mīlošiem, bet 89% šīs elites paralēli tam uzskata, ka holandiešu sabiedrība ir tradicionāla, nacionālistiska un konservatīva[4]. Nedomāju, ka Latvijā un citur Eiropā dati būtu citādāki. Daži klikšķi Google meklētājā un uzzinu, ka “sabiedrība nesaprot” saistību starp izglītības sistēmu un sabiedrības attīstību[5], korupciju[6], globālos procesus[7], u.t.t.

Daudzos rakstos un ekspertu izteikumos arī tiek norādīts, ka sabiedrība ir apātiska[8]. Tas tā vienkārši tiek pieņemts, turklāt runātāji paši sevi parasti uzskata par aktīviem un zinošiem, bet secinājumu par apātiju izdara, palūkojoties uz cilvēku skaitu, kas piedalās vēlēšanās. Bet tas, ka cilvēks neiet uz vēlēšanām, nenozīmē, ka viņš ir politiski apātisks. Jā, es to pateicu un tas šķiet nepareizi un šokējoši. Es ļaušu jums atgūties.

Patiesībā, dati liecina par pretējo - interese par politiku pieaug, bet tai pašā laikā ticība vēlēšanu jēgai – sarūk[9]. Ir iemesli, un par tiem runāšu tālāk, kādēļ šī interese par politiku nerezultējas iešanā pie vēlēšanu urnām. Tas ir vērojams gan ASV, gan Eiropas valstīs, gan arī Eiroparlamenta vēlēšanās. Ja 1960tajos gados uz vēlēšanām devās vairāk nekā 85% vēlētāju, tad 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās skaitlis bija nokrities līdz 42.54%[10]. Mazāk nekā puse. Padomājiet, ko par režīma leģitimitāti pasaka šis skaitlis.

Turklāt tie, kas dodas uz vēlēšanām, kļūst arvien mazāk un mazāk lojāli vienai noteiktai valdošajai partijai. Pēdējos gados galēji labējas partijas ir ieguvušas pārsteidzoši labus rezultātus Beļģijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Austrijā, Ungārijā un citās valstīs. Un visbeidzot, arvien mazāk un mazāk cilvēku iesaistās politiskajās partijās. Tikai 4.65% Eiropas Savienības iedzīvotāju ir kādas politiskās partijas biedri.[11]

Tas ietekmē ne tikai to, cik leģitīmi ir šie demokrātiskie režīmi, bet arī to, cik tie var būt efektīvi. Ja politiskā partija ir valdībā, ievērojami palielinās risks, ka tā zaudēs sabiedrības atbalstu nākamajās vēlēšanās. Šobrīd statistiski tas nozīmē, ka partija zaudēs 8% vēlētāju atbalsta vai vairāk[12]. Tad ir jautājums - kāda ir jēga veidot valdību, ja cena tam ir risks netapt ievēlētiem nākamajās vēlēšanās? Daudz izdevīgāk ir strādāt opozīcijā. Pavērojiet, kas notiek Latvijā ar koalīcijas partiju reitingiem un Saskaņas Centra reitingiem.

Kas ir populisms?

Populisms kopā ar postpatiesībām un viltus ziņām ir bijusi teju katras pēdējā gada konferences, ko esmu pamanījusi, must-have tēma. Bet kas ir populisms? Lai partiju vai politiķi nosauktu par populistu, ir jāīstenojas vairākām pazīmēm. 

(1) ES ESMU TAUTA. Ne jau gluži vienkārši tāpat ir izvēlēti tādi nosaukumi kā Nacionālā Fronte, tautas kustība, utt. Ja politiskā partija ir daļa no sabiedrības, tad populisti uzskata, ka pārstāv visu sabiedrību. Tas ir ļoti ērti. Esam uzvarējuši vēlēšanās? Tautas balss ir uzklausīta, mēs esam tautas balss! Esam zaudējuši vēlēšanās? Tautas balss nav uzklausīta, vēlēšanu rezultāti ir vai nu viltoti vai arī tagadējā valsts vara nepārstāv visu tautu. Bet nekas, mēs celsimies. Tas arī ļoti palīdz sadalīt sabiedrību labajos (kas ar mums, ar tautu!) un sliktajos (kas ir pret tautas gribu). Šis vairākums, tauta, ir viendabīga masa ar vienādām vērtībām un vajadzībām un tiek pilnībā reprezentēta. 

(2) MĒS PRET VIŅIEM. Tā ir viena no stratēģijām, kas tiek izmantota komunikācijā ļoti sen. Piemēram, Ungārijas konstitūcijas preambula (jā, arī mums tāda ir un uzminiet, kas ir 'mēs' mūsu preambulā) zīmē ļoti skaidru īsta ungāra tēlu - viņš izdzīvo pasaulē, kas vēršas pret viņu, ir labs kristietis un kā etniskā grupa var tikt skaidri atdalīts no minoritātēm, kas dzīvo kopā ar īstajiem ungāriem, bet nekad nebūs īsti ungāri.

Vai populisma popularitāte nozīmē to, ka cilvēki ir vīlušies demokrātijā? David Ost, pēc PiS 2015.gada uzvaras vēlēšanās Polijā, rakstīja:

"Problēma ... ir nevis tajā, ka cilvēki vairs nejūt saikni ar demokrātiju. Jā, šodien daudz cilvēki nejūt saikni ar demokrātiju, bet tas ir tādēļ, ka demokrātija, kas ietērpta neoliberālā iepakojumā, vairs nejūt saikni ar viņiem."

Demokrātija šajā ietērpā nerada cilvēkos sajūtu, ka tā kalpotu viņu interesēm. Par to es sīkāk uzrakstīšu citreiz, bet par to pēdējā laikā ir uzrakstītas vairākas grāmatas - Hillbilly Eulogy, The road to somewhere, The White Rage u.c.

Ja populisti vadīs valsti, tad šīs pārvaldes galvenā pazīme būs, ka tikai un vienīgi viņi pārstāv tautu un jebkurš, kas viņus neatbalsta, nav cienīgs būt daļa no 'tautas'. Viņi okupēs valsts pārvaldi, realizēs masveida klientelismu un korupciju un centīsies apturēt jebko, kas var tikt uzskatīts par kritisku pilsonisko sabiedrību. Viņi mainīs konstitūciju un likumus, lai paliktu pie varas ilgāk un tas būs simbols 'tautas gribai'. 

Kā cīnīties ar populistiem? Sliktākais, ko darīt, ir viņus ignorēt. Tomēr viņiem ir jādod nevis vienkārši platforma, kur izrunāties, bet gan platforma, kurā viņiem ir jādiskutē. Populistu lielākais trumpis ir tas, ka "elite viņos (tas ir - tautā!) neklausās" un "lielākie mediji tikai ražo viltus ziņas, nevis raksta par īstām problēmām (īstām = tām, kuras mēs uzskatām par īstām)". Vai Francijā 1980tajos gados bija bezdarba problēma? Jā. Vai tā radās tādēļ, ka imigranti atbrauca un atņēma darbu kārtīgiem frančiem? Nē. Vai ASV ir nelegālās imigrācijas problēma? Jā. Vai visi imigranti no Meksikas ir narkodīleri? Nē. Populisti mēģinās vienkāršot sarežģītas problēmas.

Lielākā daļa populistu argumentu nespēj izturēt kritiku. Tādēļ medijiem ir pēdējais laiks investēt ātros, efektīvos faktu pārbaudītājos. Ja nav, kas pārbauda faktus - var melot droši. Faktu pārbaudīšanai ir jākļūst par daļu no katras intervijas ar politiķi, vai tas būtu laikraksts, interneta portāls, vai TV. 

Lai gan nevienai politiskajai partijai ar populistiskām tendencēm pašlaik nav cerību uz vairākumu Saeimā, tas nenozīmē, ka Latvijā nav vietas populismam. Jo augsne ir sagatavota.

Konstitūcijas preambula, kas identificē "īstos" un "neīstos" latviešus mums jau ir. Politiskā retorika, kas skaidri atdala latviešu un krievus, mums ir bijusi klātesoša gadu desmitiem. Mēs-viņi retorika attiecībā uz dažādām citām sabiedrības grupām mums arī jau ir. Jo mazāk paliek pelēko zonu, jo veiksmīgāk ir darboties populistiem. Ir vai nu Kremļa troļļi, vai kārtīgi latvieši. Atbalsti krievu valodas mācīšanu skolās? Trollis. Uzskati, ka nepilsoņi drīkst vēlēt pašvaldību vēlēšanās? Trollis, jo "īsti latvieši" tā nedrīkst domāt. Uzskati, ka 9.maijs nav svētki un esi krievs? Tātad, nodevējs, jo visi "īstie krievi" domā, ka tie IR svētki. Gribi atbalstīt partnerattiecību likumu, lai viendzimuma pāri varētu nokārtot likumiski savas attiecības? Neesi īsts latvietis, jo īsti latvieši atbalsta īstu ģimeņu vērtības. Tev ir cita ādas krāsa un mājās ikdienā runājat citā valodā, ne latviski? Nav iespējams, ka tu drīkstētu sevi uzskatīt par latvieti, tu esi "cits", pret ko vajadzības gadījumā varētu vērsties. Un tā tālāk. Tikai uzturot sabiedrību šķeļošu retoriku, mēs varēsim nodrošināt labvēlīgu augsni populismam.

Ziedošanas kultūra var būt efektīvāka

Latvijā ziedošanas kultūra nav attīstīta - tā vēl 2005.gadā tika izsecināts SKDS veiktā pētījumā. Kopš tā laika ir bijuši centieni atdzīvināt ziedošanas kultūru, tomēr vēl joprojām Latvijā ziedošana NVO sektoram nav plaši izplatīta. Ir arī bijusi pretimnākšana no valsts, sniedzot uzņēmumiem ienākumu nodokļa atlaides, lai gan pie pašreizējās nodokļu reformu nākotnes tiek celta trauksme, ka arī šīs atlaides ies secen un tad ziedošanas apjoms atkal mazināsies.

Kā jau ierasts ar dažādām labām idejām, arī šo, jāatzīst, daudzi uzņēmumi izmanto nevis, lai ziedotu NVO, bet atbalstītu vadības vai vadības ģimenes locekļu hobijus. Uzņēmumi, kuros valsts ir kapitāldaļu turētāja, darbojas līdzīgi, kā deputāti ar savām kvotām, lielākoties atbalstot sporta organizācijas. Savulaik, kad gatavoju pētījumu par valsts atbalstu NVO, uzrādījās miljoni, lielākoties caur valsts uzņēmumiem un deputātu kvotām, tomēr lielākā daļa finansējuma gāja uz sporta organizācijām.

Tie, kas strādā NVO, zina, ka naudu Latvijā ziedo slimiem bērniem (un dažkārt pieaugušajiem), bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem un senioriem. Jebkam politiskam- daudz retāk, vēlams - nekad. Tas attiecas gan uz uzņēmumu, gan uz privātpersonu ziedošanas praksi.

Tomēr man gribētos rosināt jūs pārdomāt šo. Piemēram, ne tik sen, vairākus gadus pēc kārtas, pērkot SELGA cepumus, varēja ziedot tam, lai bērni saņemtu labākus dzirdes aparātus, nekā valsts finansē. Ļoti laba ideja - sniegt atbalstu tam, lai bērni varētu dzirdēt. 2014.gadā savāca 14 000 Eur, nopirka dzirdes aparātus 39 bērniem, sabildēja viņus smukās drēbēs un darbs padarīts. Bet nav jau padarīts, jo ne jau visi Latvijas bērni, kam šie aparāti bija vajadzīgi, tos saņēma. 14 000 eiro ir laba summa, kuru ziedot kādai organizācijai, kas gadu ies uz Veselības Ministrijas darba grupām un sēdēm un mēģinās aizstāvēt izmaiņas, lai valsts apmaksātu labākus dzirdes aparātus. Uztaisīs pētījumu, kas pastāstīs, kādi ekonomiskie ieguvumi būs no tā, ka bērni dzird labāk.

Tas, ka cilvēki ziedo gan caur uzņēmumu sponsoringa akcijām, gan Labestības dienās, gan Pieci.lv akcijā, gan atsevišķām organizācijām (domāju, ziedošanas rādītāji ir labi tām organizācijām, kurām reāli ir ziedošanas stratēģija un cilvēkresursi to realizēt - SOS bērnu ciematiem, ziedot.lv, Ulubele), nozīmē, ka Latvijā pastāv ziedošanas kultūra. 

Tomēr tie, kas ziedo, neskatās uz to kā uz stratēģisku ieguldījumu. Uzņēmumi vēlas darīt "kaut ko", turklāt, vēlams, pūkainu. Cilvēki rīkojas, impulsu vadīti. Ja uzņēmumu rīcību mainīt būs grūti, jo viņi patiešām  darbojas īstermiņā ar saviem sponsoringa plāniem un vēlas neskart sāpīgus jautājumus, tad individuālie ziedotāji var atļauties tādas vaļības kā drosmīgu un stratēģisku ziedošanu. 

Lūk, jautājumi, uz kuriem katram ziedotājam ir jārod atbildes, bet katrai nevalstiskai organizācijai, kas sagaida ziedojumus - jāspēj dot atbildes:

(1) Cik daudz cilvēku no mana ziedojuma iegūs un cik lielā mērā? Tas ir samērā brutāls jautājums, tomēr tas ir jāuzdod. Ir daudzas NVO, kas skaidri nespēs norādīt, kur tieši ziedojumi paliek un ne jau tādēļ, ka ir ļaunprātīgas - vienkārši trūkst resursu stratēģiski domāt par ziedotājiem. Turklāt, izpaliks komunikācija, tieši cik naudas un kādam mērķim nepieciešams. Cilvēkiem patīk skaidri norādīti skaitļi (piemēram, 'ar 5 eiro dienā pietiks, lai pabarotu 1 bērnu'). Piemēram, es ļoti labi zinu, ar ko ikdienā nodarbojas Resursu centrs sievietēm Marta un es zinu, ka lai viņi spētu īstenot iecerēto, man būtu jāziedo tūkstoši mēnesī. Es varu ziedot tikai, teiksim, 20 eiro. Vai šie 20 eiro kaut ko mainītu? Man nav ne jausmas, jo nav norādīts, cik no manis sagaida un ko attiecīgais ziedojums mainītu. Un beigās es neziedoju, jo šķiet, ka mans ziedojums būs pile okeānā.

(2) Vai šī ir efektīvākā lieta, kas risinās problēmu? Ļoti bieži mēs rīkojamies atbilstoši savai idejai par to, kas mums šķiet labākais. Piemēram, bērnunamu bērni katrus Ziemassvētkus saņem mantu kalnus, nevis palīdzību tām nevalstiskajām organizācijām, kas atbalsta un palīdz bērniem rast īstas mājas. Dažreiz tās nav lietas un nauda, ko vajag, bet gan mūsu laiks - kļūt par viesģimeni, izstaidzināt suņus, aiziet uz protesta akciju. Mēs rīkojamies tā, kā ir ērtāk mums pašiem. Kristīgi jaunieši dodas misijās uz Āfrikas valstīm, lai ar rotaļām angļu valodas iemācīšanas aizsegā dotu bērniem nevis to, ko viņiem vajag (pieeju izglītībai, ūdeni, apavus, vakcīnas), bet gan to, kas viņiem liekas, ka ir labākais- iemācīt pareizajā veidā ticēt Dievam. 

(3) Vai tas ir labākais, ko es varu darīt? Ziedot var ne tikai naudu, jūs taču to zināt, vai ne? Ja ir lieka nauda, tā ir jāziedo un tas jādara stratēģiski. Ja ir lieks laiks, ir jāziedo laiks. Var vienkārši pazvanīt un pajautāt, vai nevajag palīdzību un viņi pateiks, ko var izdarīt. Bet tad ir minimums, ko var darīt ikviens un tas vispār neko neprasa. NVO nav finansējuma lielām mārketinga kampaņām, un viņu galvenais rīks ir informēt sabiedrību. Tas, ko var darīt ikviens, ir sekot NVO, kas dara lietas, kas tev šķiet svarīgas un izplpatīt viņu ziņas. Tas ir minimums, tomēr arī tas ir ziedojums.
Ja gribas izlasīt kādu grāmatu par ziedošanu, "Doing good better" ir viens variants. Ļoti amerikānisks, tomēr ar ļoti interesantiem piemēriem par altruismu, kas aizgājis neceļos.